Vai ikkatram mutē runas par ceļiem. Gan asfaltētajiem un ar grants segumu, pa kuriem diendienā pārvietojamies ar spēkratiem, gan birokrātijas ceļiem, kas jāpārvar, lai nokārtotu dažnedažādas formalitātes. Klausoties runās, sākotnēji vien pa jokam gribas pasmiet, ka abos gadījumos tie labi izdangāti, turklāt braucējam gandē nervus un lauž braucamrīku. Birokrātisko ceļu gadījumā par braucamrīku varētu dēvēt gribasspēku rīkoties un savu darbību noformēt oficiāli. Aptverot problēmas nopietnību, līdzības kļūst arvien uzskatāmākas un par šķietamo asprātību vairs neraisās pat smaids. Lai arī cik optimistiski gribētos raudzīties uz valstī notiekošo un mierināt sevi, ka viss notiek uz labu, nākas vien piekrist sabiedrības vairākuma redzējumam par to, ka mūsu valstī kaut kas īsti nav kārtībā kā ceļu apsaimniekošanā, tā arī ierēdnieciskajā pārvaldes sistēmā.
Ja reiz par līdzībām sākts, gribas norādīt uz vēl vienu, proti, ceļu satiksmes noteikumi un ceļazīmes no lielceļiem tiek pārnestas arī uz birokrātijas līkločiem. Tajos ne mazums izvietotas ātruma ierobežojuma un aizlieguma zīmes. Vien interneta meklētājprogrammā “Google” iemetot vārdus “birokrātija kavē”, izbirst vesela gūzma rakstu, ko neļauj īstenot birokrātijas formālais process – darbu, investīcijas, dzīvnieku glābšanu, sirds transplantāciju, studentu piesaisti, uzņēmējdarbības uzsākšanu, produktu eksportu, jaunu projektu īstenošanu, jaunu ideju attīstīšanu… Tie ir tikai daži piemēri no uzskaitījuma garā saraksta, kas liecina, ka birokrātijas ceļos valda savi satiksmes noteikumi, kas autobraucējiem jāievēro. Katram mums zināms arī kāds personiskāks stāsts. Jāteic, ātruma ierobežojumu vēl varētu pieciest, bet, ja sanāk uzdurties uz ceļa ar vienvirziena kustību stundā, kad veidojas sastrēgumi, reti kuram pacietība ir tik liela, lai uzturētu gribasspēku ceļu turpināt.
Vēl, slīgstot pārdomās par ceļiem, asociācijas raisās par braukšanas stilu. No autobraucējiem pus pa jokam, pus pa nopietno dzirdēti pārspriedumi, ka izdangāti ceļi Latvijā pieveicami divos veidos: vai nu lēnītēm, cenšoties nenodarīt skādi auto un savu spēkratu izšūpinot caur katru bedri, vai braukt ar tādu ātrumu, ka mašīna burtiski lido, riteņiem pat neaizsniedzoties līdz bedrēm. Ņemot vērā, ka bedrēm klāts segums izjūtams arī birokrātijas ceļos, uzjundī jautājums, vai šāds braukšanas stils novērojams un, kas vēl svarīgāk, iespējams, braucot arī pa tiem?
Komentāri