Domājot par Latvijas politisko partiju klupšanas akmeņiem, skaidri redzams, ka politiķi, īpaši pie partiju varas esošie, negrib izprast reālo situāciju. Proti, noķert brīdi, kad jāpakāpjas malā, jāatzīst savas kļūdas, lai neiegāztu pārējos. Diemžēl mūsējie tik turpina lauzties uz priekšu, kaut jau sen skaidrs, ka gaida strupceļš un bezdibenis, no kura izrāpties būs grūti.
Šādu piemēru netrūkst visā atjaunotās Latvijas laikā, pēdējie gadi nav izņēmums. Uzskatāms piemērs bija “Vienotības” turēšanās pie Solvitas vai drīzāk otrādi – viņas neatkāpšanās no šī politiskā spēka, kaut jau sen ūdens smēlās mutē. Kad beidzot notika partijas vadītāju maiņa, sabiedrībā tas palika nenovērtēts, jo neatstāja sajūta, ka minētā politiķe vienalga diktē notikumu gaitu. Pat ja pieņemam, ka viņai vislabākie nodomi, sabiedrībā šo politiķi vairs nepieņem, cik dzirdams publiskajā telpā, arī pašā partijā ne. Šo vājuma posmu izmanto konkurenti, “Vienotības” norādes uz viņu kļūdām traktējot kā mēģinājumu atgūt popularitāti un tamlīdzīgi.
Tagad uz līdzīga grābekļa kāpj zaļzemnieki, kuri, no šobrīd pie varas esošajiem spēkiem, visciešāk saistīti ar “Rīdzenes sarunām”. Politiskajā spēkā ietilpstošo partiju pārstāvji apgalvo, ka nekorekti maldināt sabiedrību ar sarunu fragmentiem, ka tikai, iepazīstoties ar visiem sarunu atšifrējumiem, var veidot priekšstatu par ētiskajiem pārkāpumiem. Laikam viņi grib pateikt, ka tajā sarunu daļā, kas nav publicēta, iesaistītie runā, kā uzlabot valsts (ne savu) ekonomisko situāciju, kā padarīt caurspīdīgu politisko lēmumu pieņemšanu, mudina cits citu maksāt nodokļus un tamlīdzīgi. Ar jau pieejamo pietiekami, lai normālā valstī politiķi atkāptos no amatiem, nevis censtos pierādīt, ka melns nav melns, ka politiķi jau var runāt par visu ko. Jau fakts, ka šādas sarunas notikušas, un par to, šķiet, nav jāšaubās, jo neviens iesaistītais nav to apstrīdējis, ir pietiekami šādai rīcībai. Diemžēl nekas neliecina, ka kāds vēlētos atzīt vainu, arī partijas biedri un pat valsts vadītāji izvairīgi norāda, ka katram pašam jāizvērtē sava atbildība. Un viss turpinās, cerībā, ka tauta piemirsīs.
Komentāri