Līdzcilvēku sarunu uzjundīta, atkal no jauna kuļ doma, kas īsti neļauj mums – cilvēciskām būtnēm – laist vaļā savu pagātni? Šoreiz nedomāju par nevēlamo vai pat traumatisko pieredzi, bet gan visu labo, kas gadu gaitā mēdz apaugt ar brīnumainu auru. Brīžiem tas liedz saskatīt šodienas skaistumu.
Galvaspilsētas autobusos esmu klausījusies veselības problēmu nomākto pensionāru vēstījumu par savulaik sabiedrībā valdošo cieņu un rūpēm par vecajiem ļaudīm. Esmu klausījusies par bijušo kolhozu un rūpnīcu apkaimēs. Tā vien liekas, iedzīvotāji teju dzīvo sāns pie sāna ar pagātnes tēliem no padomju gadu “spozmes”.
Arī jaunā paaudze neiztiek bez šī paraduma – ikviena skola ir piedzīvojusi šķietamu uzplaukumu un dzīves mutuļošanu tieši tad, kad katrs no mums tur mācījies. Par mākslinieciskajiem grupējumiem pat nediskutēšu. Gandrīz droši – neviens jauniņais pašdarbības kolektīvā neizvairās no vārdiem: “Tie gan bija laiki, tagad nekā tāda nav!”
Kādēļ tā vietā, lai šodien, tieši tagad, justos labi, mēs izvēlamies izcelt pāri visam aizgājušās dienas? Varbūt cenšamies netieši attaisnoties – nav iespējams vairs justies tik labi, jo viss taču ir mainījies. Jā, nudien ļoti daudz kas mainās – ik stundu, ik minūti. Divreiz vienā upē neiekāpsi – skaidrs kā aksioma. Tieši tik un tādā veidā otrreiz laimīgs nebūsi. Vai vajag?
Laikam grūti atzīt sev, ka dzīves izjūtu izšķir ne tik daudz kā stirnas garām skrienošie gadi. Gadi, kuru esamību bieži pamanām tikai tad, kad stirnu baltās pēcpuses jau aizzib tālumā. Dzīves izjūtu nemaina varas šūpošanās un izmaiņas sabiedrības tikumos.
Mēs paši esam mainījušies. Nākas saņemt drosmi un pateikt – es arī esmu mainījies. Kādēļ meklēt ārējos iemeslus trūkumā, veselības problēmās vai neuzticamos cilvēkos, ja šķietami deformējies mans paša prieks? Man ir interesanti uzklausīt senas “ziediem vītas” atmiņas un teju tikpat patīkami dalīties sevis pieredzētajā. Tomēr, kad esmu aizrāvusies ar bijušās godības glorificēšanu, pārņem mieles – kādēļ es no jauna ļāvos šai vājībai? Arī mana apziņa nelaiž vaļā zelta laikmeta sajūtu – attiecībās, darba vai mākslinieciskajā kolektīvā, arī valstī un pasaulē kopumā.
Katram ir ieskats, kad pieredzēts tas krāšņākais dzīves laiks. Pagātne ir pilna bagātības, laimes un dzīvesprieka. Mūsu šodiena ir tikpat brīnišķīga. Palīdzēsim viens otram svinēt šo pašu dienu, kurā esam pamodušies un viens otru satikuši! Starp visām lielā dzejdara Imanta Ziedoņa vārsmām ir vārdi, kuros jūtu nepārtraukto atgādinājumu atvērt acis plašāk: “Laiki mainās, laiki jūk, laika daudz vairs nava.”
Komentāri