Kad sākas asnu dīgšana, pumpuru plaukšana, laiks mērot tālāku ceļu. Latvija nav liela, bet ceļš uz Latgali liekas garš. Sēžos pie stūres, apbruņojusies ar pacietību. Tagad lielceļi asfaltēti, tāpēc brauciens pie radiem vairs nesaistās ar putekļu mākoņiem, tagad jādrūvējas par ceļa grambām, kas maitā mašīnu.
Pirms gadiem 55 Vidzemē esot aktīvi pārbūvēti ceļi – labota Vidzemes šoseja, pārveidoti smilšu lielceļi, piemēram, Priekuļi – Vecpiebalga – Madona. Gadu desmitos krietni palielinājusies transporta plūsma, ceļi novecojuši. Tāpēc, dodoties uz Latgali, izlemju, braucot no Cēsīm, krustojumu pie Bērzkroga sasniegt ne caur Priekuļiem, bet Vaivi. Kā rakstījām “Druvā”, ceļš uz Vaivi ieguvis gludu klājumu. Kāda alošanās! Posmā starp Krīviem un Vaivi “jaunais” ceļa klājums vietām ir tik bojāts, ka nezinātājiem “gludais” ceļš ik pa laikam liek braukt, kā zaķim metot cilpas. Zigzagi nepieciešami, lai auto nepaliktu bez riteņiem.Ceļš gan nesen pārklāts, kā moderni teic, ar virsmas dubulto apstrādi, bet tā nav izturējusi transporta slodzi. Droši vien tūlīt liks ielāpus un tos lāpīs turpmākos 50 gadus. Ceļš gluds vairs nebūs, līdz pienāks spiesta vajadzība pārbūvēt. Vaivē, izbraucot uz Vidzemes šosejas, apskatu daudzās zīmes, arī to, ka pa Rāmuļu – Krīvu ceļu nav ļauts braukt transportam, smagākam par 10 tonnām. Vai tas palicis neievērots? Vai vaina bojājumiem cita, ka ceļa segums vietām neatgriezeniski sabeigts.
Tālāk man ceļš uz Rēzekni, tur labāks skats, kad tieku uz lielceļa Jēkabpils – Rēzekne – Ludza, arī uz Kārsavu ceļš gluds kā galds, līdz pamatiem pārbūvēts. Braucējiem arī no citām valstīm lielceļi liecina, ka braucam Eiropas Savienības robežās. Arī gar Latvijas austrumu robežu ceļš labi uzturēts. Pat Baltinavas novadā, kur plūdi moderno ceļu pārrāva kā diegu, brauktuve atkal gluda. Tik zinātājs var pateikt, kur ūdens izrāva caurtekas, aiznesot daļu lielceļa uz rudzu laukiem, ražu noslīcinot.
Dabas parādības ievilktās rētas uz šosejas izlīdzinātas, bet latgaļu ļaudīs, iespējams, tās paliks “iededzinātas”. Vecmammas celtās pusdienas kā allaž ir bagātīgas, bet rokas, kuras ražu vākušas, par ziemu gādājot, palikušas ar rētu. Kartupeļu lauciņš arī nonācis zem ūdens. Raža vākta, patiesībā glābta, no slīkšanas un pūšanas, ik kartupeli meklējot un izceļot kā vēzi no upes.
Latgales novadu centrus – Baltinavu – Balvus – Gulbeni – savieno slikti ceļi, kādu netrūkst arī Vidzemē, kaut vai starp Raiskumu un Stalbi. Avīzes -vai tā būtu “Druva” Cēsīs vai “Vaduguns” Balvos – raksta ministru vienas un tās pašas gaudas – ceļiem nepietiekot naudas. No Rīgas raidītie vaidi liecina, ka līdz laukiem vēl gadiem nenonāks tik gaidītais, lai dzīvotu un pārvietotos bez bažām. Galu galā Rīga vēl neesot gatava!
Komentāri