Nesen publiskotais veselības aprūpes finansējuma modelis, kas nosaka, kurš saņems pilnu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu, bet kurš to nesaņems, maigi sakot, ir ne tikai aplams, bet liek arī uzdot dažus jautājumus.
Proti, par iespējamo koalīcijas partiju vienošanos kādā jautājumā vai jautājumos, par ko, iespējams, skaļi netiek runāts ,un par to, kurā gadsimtā dzīvo dažs ministrs.
Pagājušajā gadā pieņemtais Veselības aprūpes likuma mērķis ir “nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu, kuras pamatā ir visas sabiedrības solidāra iesaiste atbildīgā nodokļu maksāšanā, lai veicinātu labai starptautiskai praksei atbilstošu veselības aprūpes finansējumu un tā efektīvu izlietojumu, tādējādi sekmējot veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanos”.
Tagad, kad saistībā ar šo likumu ir tapuši noteikumi, atliek secināt, ka veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības stāvokļa uzlabošanos tie nekādi neveicinās. Tāpat arī taisnīgumu, solidaritāti un arī elementāru loģiku tajos var nemeklēt.
Laikam nav pat vērts pieminēt tās aplamības, kuras noteikumu izstrādātāji pamanīja tikai tad, kad jautājumus sāka uzdot žurnālisti. Tomēr ir dažas lietas, kas nevis vienkārši liek brīnīties par amatpersonu paviršību vai kompetences trūkumu, bet rada bažas par ministru spēju un vēlmi saprast, kurā valstī un gadsimtā dzīvojam.
Tātad tie, kuri maksā sociālo nodokli, saņem valsts apmaksāto veselības pakalpojumu grozu, un ir iedzīvotāju grupas, kuras ir apdrošinājusi valsts – piemēram, pensionāri, kuriem nekas papildus nav jāmaksā. Tik tālu it kā viss būtu skaidrs, bet… Ja iedzīvotājs ir darba ņēmējs, tad, pat strādājot par minimālo algu uz ceturtdaļslodzi, viņš šos valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus saņems. Ja cilvēks ir mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) maksātājs, kurā, starp citu, ietilpst arī sociālais nodoklis, viņam šie pakalpojumi nepienākas un vai nu ir jāpiemaksā no savas kabatas zināma summa, lai tos saņemtu, vai arī par visu jāmaksā pašam. Tiek skaidrots, ka MUN sociālā nodokļa daļa ir pārāk maza un nav piesaistīta veselības aprūpes finansējumam. Tādēļ priekšlikums palielināt MUN par vienu procentu un to piesaistīt veselības aprūpes finansējumam tiek noraidīts. Nerunāsim par to, ka tas ir vismaz nožēlojami, jo, izrādās, kritērijs ir ne tikai nodokļa maksāšana, bet arī nodokļa lielums, kas gan netiek ievērots gadījumos, kad iedzīvotājam ir darba ņēmēja statuss, minimālā alga un viņš nestrādā pilnu slodzi. Visvairāk pārsteidza, lai neteiktu – satrieca – veselības ministres Andas Čakšas skaidrojums, ka veselības aprūpes finansējums un valsts nodokļu sistēma ir divas dažādas lietas, jo ir divas ministrijas, bet Veselības ministrijai nekas nav sakāms Finanšu ministrijai, tā būtu iejaukšanās. Tātad veselības aprūpes finansējumam un valsts nodokļu politikai nav nekādas saistības?! Tad kādēļ vajadzēja pieņemt likumu? Tomēr vēl vairāk pārsteidza Dana Reizniece-Ozola. Finanšu ministre skaidri lika saprast, ka vienīgais normālais un godīgais veids, kā strādāt, ir darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Viss pārējais ir kaut kas bezmaz nelegāls un aplams, tādēļ valsts apmaksātais valsts veselības aprūpes grozs nepienākas, pat ja cilvēks maksā nodokļus. Ministre acīmredzot aizmirsusi, ka ir 21. gadsimts, ka arī Latvijā ir oficiāli atļauti dažādi līgumu veidi, daudzi strādā projektos, ir atļauts mikrouzņēmums. Jau sen gan pasaulē un Eiropā, gan arī Latvijā nav tikai darba ņēmēja un darba devēja klasiskie līgumi, jo ir mainījušās gan profesijas un darba veidi, gan arī tehnoloģijas. Jā, ar mikrouzņēmumiem ir problēmas, kuras ministrija nesteidz risināt, bet acīmredzot nolēmusi tos klusiņām iznīdēt. Droši vien nevienai no abām ministrēm pat neienāk prātā, ka pirmspensijas vecuma cilvēkus, tāpat kā daudzus radošo profesiju pārstāvjus, darbā tā vienkārši neņem. Ja viņi grib būt godīgi un maksāt valstij nodokļus, jo atraduši nodarbošanos, tad bieži vien nākas kļūt par MUN maksātājiem, jo, samaksājot visus nodokļus pilnā apmērā, var nākties iet ubagot. Tie, kuri laukos smagus darbus vairs padarīt nevar, citu darbu nav, bet invalīda statuss lāgā nepienākas, un kuri izlīdzas ar savu naturālo saimniecību un reizēm padara kādu atalgotu darbiņu, acīmredzot tiek uzskatīti par krāpniekiem, kuriem par visu jāmaksā pašiem. Turklāt jaunā kārtība ir īpaši smaga tāpēc, ka nodokļa nemaksātājiem vai pārāk maza nodokļa maksātājiem nepienāksies arī kompensējamās zāles.
Koalīcijas partijas klusē, kā ūdeni mutē ieņēmušas pat tagad, pirms vēlēšanām. Tas liek domāt, ka ir kāda klusa vienošanās, ka šie veselības aprūpes finansēšanas noteikumi tiek apstiprināti, par ko savukārt kaut kas tiek saņemts pretī. Varbūt atbalsts OIK reformai? Varbūt aiz klusēšanas slēpjas vēl kādas citas norunas?
Komentāri