Tā nav nekāda jauna patiesība – nepietiek ar to vien, ka tiek nolemts kaut ko darīt vai nedarīt. Tikpat svarīgi ir izvēlēties, kā to darīt un kurš to darīs. Šķiet, pēdējās desmitgades spilgtākais piemērs Eiropā ir britu referendums par “Brexit” jeb izstāšanos no Eiropas Savienības (ES).
Vēlētāji nobalsoja par izstāšanos, kaut ar nepilnu divu procentu pārsvaru. Būtu tikai saprotami, ja pēc tam tiktu lemts, kā tas tiks darīts – aizcērtot aiz sevis durvis un kļūstot ES par “trešo valsti” bez jebkādām priekšrocībām vai atstājot vismaz dažas ES valstīm garantētās priekšrocības un tādēļ ievērojot ES pamatprincipus.
Jau drīz pēc referenduma kļuva skaidrs, ka priekšvēlēšanu kampaņā nav trūcis populisma un pat klaju melu un ka pat daudzi no tiem tie, kuri balsoja par aiziešanu, negrib “aizcirst durvis”. Ar vārdu sakot, jautājums bija par to, vai būs “cietais” vai “mīkstais” “Brexit”. Pretrunu arī valdošajā Konservatīvajā partijā netrūka, un droši vien būtu bijis saprātīgi rīkot vēl vienu referendumu un jautāt vēlētājiem, kādu “Brexit” viņi grib. Tā vietā tika skandināti saukļi – piemēram, premjerministre Terēza Meja apgalvoja, ka “Brexit” ir “Brexit”, nepaskaidrojot, ko tad tas īsti nozīmē. Kad vairs nebija iespējams pilnībā ignorēt to, ka “durvju aizciršana” maksās dārgi visās nozarēs un ka ES ir izstāšanās noteikumi, ko briti bija parakstījuši iestājoties, tika panākta vienošanās ar ES. Tas nebija “cietais Brexit” un nepatika ne izstāšanās atbalstītājiem, ne pretiniekiem. Rezultāts bija graujošs – ar vēl nepieredzētu “pret” balsu skaitu britu parlamenta vēsturē premjeres panāktā vienošanās tika noraidīta. Britu nākotne šobrīd ir miglā tīta, nekāda plāna B vai C nav. Un stāsts nav par to, ka britiem ir tiesības izstāties, bet par to, ka jāspēj rīkoties saprātīgi, lai lēmums nepārvērstos par haosu un katastrofu.
Par to rakstu tādēļ, ka spēja pieņemt nevis emocionālus un skaļus, bet saprātīgus lēmumus attiecas arī uz Latvijas politiķiem. Var tikai brīnīties, kādēļ jātērē laiks par to, kā tad nosaukt koalīcijas padomi? Vai galvenais nav tas, ka tajā nevarētu piedalīties tie, kuri nav ievēlēti Saeimā vai nav valdībā? Te nu gribas atkal pieminēt angļus un citēt Šekspīra rakstīto “Romeo un Džuljetā”: “Vai roze nesmaržos, jebkurā citā vārdā nosaukta?”
Līdzīgi ir ar OIK. Jautājums jau nav par zaļo jeb atjaunojamo enerģiju, bet par to, kā tās ražošana tiek atbalstīta un kā to dara. Ir skaidrs, ka veids, kādā tas tiek darīts, jāmaina, bet tas jādara, lai negrautu valsts ekonomiku un vēl nepaaugstinātu elektrības cenas.
Jāteic, ka Krišjāņa Kariņa nostāja valdības veidošanas procesā ir visnotaļ saprātīga. Diez vai premjera amata kandidāts ir priecīgs par dažiem pieteiktajiem ministru amata kandidātiem, bet, ja valsts grib beidzot tikt pie valdības, tad partiju izvēli nākas pieņemt. Nav jau tā, ka partijas nav atbildīgas par saviem ministriem un ka darba gaitā Ministru prezidents kādam no tiem nevar izteikt neuzticību. Protams, tas valdības darbu neatvieglos, bet ārkārtas vēlēšanas un dzīve bez budžeta ir vēl sliktāka izvēle. Ir naivi domāt, ka “tas jau mani neskar un uz mani nekādi nevar attiekties” un ka galvenais tagad ir pārmācīt līdzšinējos politiķus.
Komentāri