Svētdien, dodoties uz Lāčplēša dienas pasākumiem, droši neviens neaizmirsīs līdzi paņemt svecītes un sērkociņus vai šķiltavas, lai iedegtu liesmiņu. Sveču izgaismota valsts kontūra, sveču liesmas brīvības cīnītāju piemiņas vietās – šāds atceres mirklis aptvēris visu Latviju un kļuvis par tradīciju, tāpat arī lāpu gājieni.
Tā nu liktenis lēmis, ka mūsu valstiskuma svētki svinami tumšajā un drēgnajā laikā. Lai cik skaistas ir puķes, ko parasti liek atcerei,novembra tumšajā vakarā tās pazūd. Varbūt tāpēc sveču un lāpu gaisma kļuvusi par galveno apliecinājumu, ka mēs pieminam savus varoņus un reizē svinam tautas un valsts spēku.
Mazliet mistikas jau visā tajā ir. Iedomājieties, kā 11.novembra vakarā Latvija izskatās no putna lidojuma? Katra apdzīvotā vieta, katrs pagasts, pilsēta mirdz. Un tad diezin vai šī zeme izskatās tik maz apdzīvota un lauki tik tukši, kā mēdzam domāt. Gaisma aptver visu Latviju. Izkaisīta, taču sastarojas. Saspīd ciems ar ciemu, piemineklis ar pieminekli. Vai sastarojas mūsu domas? Tie, kuri tic enerģijām, saka – jā. Tāpat kā Jāņos, kad visa tauta, kaut katrs pie sava ugunskura, sastopas pie ugunsspēka.
Lai cik pelēku un pat melnu vārdos nezīmējam ikdienu un valsti, procesus un notikumus, vai gaismas straumes, kas plūst tumšajā novembra vakarā, nestāsta pavisam ko citu? To, ka mēs katrs sevī nesam mirdzumu, iespējams, nenoformulētu, iespējams, vārdos pat īsti nepasakāmu. Kā es to nosauktu? Par ticību savai valstij un tautai, par cerību tās turpinājumam un nākotnei. Jā, man šķiet, Lāčplēša dienā mēs ne tikai godinām aizgājušo laiku drosmīgos, kuri prata redzēt nākotni un nebaidīties tai atdot sevi visu, bet arī apliecinām, ka gribam un spējam būt drosmīgi un gudri mūsu mainīgajā laikmetā, dot aizvien jaunu elpu savai valstij.
Komentāri