Gada sākumā daudzdzīvokļu namu kvartālos pie atkritumu urnām kaudzē krājas svētku eglītes.
Ikviens taču piekritīs, ka eglītes meklēšana, kopā dodoties uz mežu vai pērkot tirgū, ir īpašs notikums, vēl īpašāks – eglītes ienešana mājās, kopīga rotāšana. Prieks nebeidzas, taču dienas rit, un eglītei uzmanību pievēršam arvien mazāk, tā vientuļa stāv istabas stūrī, līdz pienāk brīdis, kad rotas tiek noņemtas un eglīte, cilvēkiem pukojoties par birstošajām skujām, nonāk kaudzē pie citām, tikpat nevajadzīgām.
Protams, neturēt to telpā mūžīgi, turklāt tā darīts gadiem un gadsimtiem. Taču šogad īpaši nācās aizdomāties, cik noturīgas ir vērtības, ko ceļam godā, par ko priecājamies, ko uzskatām par pašām svarīgākajām. Vai ar tām nav tāpat kā ar eglīti, ko uz pāris nedēļām ceļam godā, lai pēc tam izmestu mēslainē.
Laikam jau mūsdienu sabiedrība arvien vairāk fokusējas uz pārejošām lietām, jo nemitīgi vajag jaunus izaicinājumus. Savulaik prieks, jūsma par kaut ko bija ilgāk. Teiksim, mūzikā, kur dziesmas, grupas, viņu izdotie albumi bija apritē ilgi, vēl joprojām klausāmies 70., 80.gadu mūziku un tā ir ļoti laba. Tagad pārsvarā ir dziesmas viendienītes, kas tikpat ātri, cik uzlēkušas popularitātes kalngalos, pazūd no apvāršņa, visticamāk, uz neatgriešanos. Jo klausītājam vajag ko jaunu, ko spilgtāku, pārsteidzošāku.
Vai ikvienā dzīves jomā notiekošais ir pārejošs un gaistošs, no tā atvadāmies bez problēmām. Dažkārt rodas sajūta, kā tā notiek arī cilvēciskajās attiecībās, rodoties jauniem draugiem, paziņām, par vecajiem tiek aizmirsts. Vēl sliktāk, ja tā notiek ģimenēs, kur jauna aizraušanās bez problēmām liek saraut veco. Ja tas notiek sabiedrībā pazīstamu cilvēku vidū, par to plaši raksta dzeltenā prese, dažs iesaistītais no tā cenšas izsist sev kādu papildu popularitātes punktu, piemirstot, ka arī jaunās attiecības var beigties tikpat ātri, kā sākušās. Bet tas tiek uztverts par normu, jo valda tāds “eglīšu izmešanas” kults, lietas, kas vairs nesagādā pirmreizējo prieku, tiek vienkārši izmestas pie citām nevajadzīgajām. It kā dzīvojam viegli, taču tajā pašā laikā sabiedrība brīnās, kāpēc ikdienā tik daudz stresa, kāpēc plosās veģetatīvā distonija un kādas tik ne vēl mūsdienu slimības. Varbūt skaidrojums tāds, ka mūsu sirdis nekam nav piesietas stiprāk, ka gluži kā taureņi laižamies no zieda uz ziedu. Bet, kur ir tava sirds, tur esi pats, ja tai nekur nav vietas, arī pats jūties kā viļņojošā jūrā. Iespējams, pat kā eglīte, kas izmesta pie atkritumu urnām.
Komentāri