Mēdz teikt – pasaule mainās. To bieži izmantojam kā attaisnojumu, skaidrojumu vai iedrošinājumu savai rīcībai, pat neaizdomājoties par dziļāku frāzes jēgu. Pasaule pati par sevi nemainās, absolūtās vērtības – veselība, sirsnība, cieņa, godīgums, pieklājība, labestība, īstas attiecības utt.– ir saprotamas un gribētas ikvienam jebkuros laikos. Tās saglabājas nemainīgas, un ikvienam indivīdam ir pietiekama izpratne par to jēgu. Cilvēks ar savu attieksmi pret tām veido ikdienas dzīves pamatus un saskaņā ar tām veic izvēles no esošā piedāvājuma laikā, kura temps un intensitāte šodien ir liela.
Taču reizē dzīvojam vairākās realitātēs, ir īstenība, kurā esam tādi, kādi esam, ar savām sliktajām dienām un izspūrušiem matiem, noguruši, pārstrādājušies, dažbrīd izsmelti, bet virtuālajā vidē jeb sociālajos tīklos top cita it kā “īstenība”. Tur projicējam radikāli atšķirīgu priekšstatu par sevi, proti, vienmēr izskatāmies skaisti, mūsu mājas ir gaišas, sakoptas, darbs, kas attēlā izskatās kā hobijs, bērni allaž ir perfekti, ir mīlošas attiecības ar partneri, veselīgs ēdiens un neaprakstāmi skaisti ceļojumi – virtuālais, tomēr greizais spogulis, kas melo visai pasaulei. Dažkārt internetā radītā dzīve veido tik priekšzīmīgu priekšstatu, ka paši vēlamies tam noticēt. Gribam izskatīties tik labi, cik nu vien iespējams, tāpēc publiskojam savas dzīves ideālāko, izsapņoto variantu, neapzinoties, kādu iespaidu tas atstāj uz mums, neapzinoties arī to, kā citu sociālo tīklu apmeklētāju vērtējums var sākt diktēt mūsu dzīvi. Gaidas, ko ieliekam citu rokās, cerot, ka cilvēkiem patiks, kā izskatāmies, īstenībā liedz būt pašiem, veicina saldo melu izplatību.
Taču ar to grēkojam ne tikai mēs katrs. Kaut ko līdzīgu var nojaust daudz plašākā, sabiedriskā mērogā. Pašlaik skolās tuvojas eksāmenu laiks, un jaunieši ar vai bez vecāku palīdzības meklē tālākās izglītības iespējas. Savukārt vecāku sapulces līdzinās reklāmas kampaņām, kurās katra skola spodrina savu tēlu, liekot skatīties garlaicīgas prezentācijas un klausīties direktoru saldajās runās par reitingiem un galvu reibinošiem viņu mācību iestāžu audzēkņu panākumiem. Jau atkal – jāizskatās un jātēlo, ka viss ir ideāli un skolā problēmu nav. Tajā pašā laikā, cīnoties par šiem reitingiem, ikviena skola slēpj daudzus zemūdens akmeņus. Ir zināms, ka skolās ir jaunieši ar atkarību problēmām, aizkulisēs visas mācību iestādes to atzinušas, un skolu pedagogi ar tām cīnās, strādā ar vecākiem, piesaista speciālistus, bet atklāti runāt visi baidās. Baidās par ideālā priekšstata, savas skolas spožās reputācijas zaudēšanu sabiedrības acīs. Nebūs vajadzīgais skolēnu skaits, kritīsies rādītāji, mācību iestādi slēgs, pedagogi zaudēs darbu. Taču svarīgs ir attieksmes izvērtējums, jo, ja nevari mainīt īstenību, maini attieksmi pret to, ko redzi un piedzīvo, taču par to ir jārunā skaļi, un sabiedrībai jābūt gatavai nevis nosodīt, bet izprast, iedziļināties un palīdzēt. Kamēr baidīsimies vai klaji nosodīsim, vēl ļaunāk, noliegsim šīs problēmas esamību, nekas nemainīsies. Cīnīsimies ar vējdzirnavām un mantosim slimu, neirotisku sabiedrību. Tāda strausa filozofija, tā teikt.
Komentāri