Lai nu ko, bet laika un dabas ritēšanu apturēt nevar. Vasaras saulgrieži, Jāņi ir klāt. Un tie ir jāsvin. Ir lieliski, ja pretī nāk pati daba, dāvājot gaismu, siltumu, smaržas un krāsas. Šobrīd tā tiešām netrūkst, pat dārzkopjiem un zemniekiem, šķiet, nav, par ko sūdzēties. Par viņu rūpalu gādā gan saule, gan lietus, turklāt mērenās devās. Ko vēl vairāk vēlēties?
Bet cilvēkam jau nekad nav gana labi. Un gribas ko īpašu, nepieredzētu, nepiedzīvotu, gribas sevišķo svētku sajūtu… Kur to noķert? Par to vairāk sāku piedomāt, kad dzirdēju kādu sakām: “Vairs nav tā kā agrāk, kā bērnībā.” Tas tiesa, izkūņojoties no bērna vecuma, daudzas no pasaules brīnumainajām krāsām kļūst blāvākas. Tomēr svētku sajūtas atrast var. Domāju, tās nav tik ļoti noslēpušās kā daudzu meklētais papardes zieds, vien jāsaprot, kas pašam sagādā prieku un gandarījumu.
Un te nu sākas. Variantu tik daudz, ka ne uzskaitīt. Bet pieņemsim, ka kāds man uzdevis jautājumu: “Kā noķert Jāņu sajūtu?” Mana atbilde būtu- dabā, tradīcijās un cilvēkos. Jo Vasaras saulgriežus, Jāņus svinam, sekojot dabas ciklam, Saules ceļam. Turklāt daba šobrīd sniedz tik daudz! Kaut vai baltās naktis. Tas taču ir brīnums- visa nakts ir gaiša, putnu sarunas nepieklust gandrīz ne mirkli, zeme, gaiss smaržo, un, ja vēl palaimējas pamanīt jāņtārpiņu ugunis…
Bieži vien man svētku sajūta atnāk, gatavojoties svētkiem- atceroties Jāņu dziesmas, gādājot mielastu, lasot jāņuzāles, pinot vainagus. Daudzajos Jāņu svinēšanas gados atmirdz mirkļi no svētkiem kā dzirksteles no Jāņu ugunskura: ar jāņuzālēm un vītnēm rotātas mašīnas sveicina cita citu signalizējot; meiju un zāļu smarža izrotātajā mājā, istabās; paprāvs Jāņu bērnu pulciņš iet no mājas uz māju dziedot un smejot; Jāņu aizliegšanas gados svinēti apsējības svētki pagasta estrādē; visa nakts un nākamā diena bez atelpas pavadītas dziesmās, rotaļās, sarunās; labirinta iziešana Piltiņkalnā; izlīšana līdz pēdējai vīlītei, piedaloties “Ugunsgrēks līgo Limbažos”; Jāņu naktī izstrādātie joki mājās, kur Jāņu bērnus negaida; uz tēva Jāņa kapa vietas uzlikts ozola zars.
Īsa, īsa Jāņu nakts, un ir gadījies, ka arī tā izrādījusies par garu, lai sagaidītu rīta ausmu. Tās ir reizes, kad gatavošanās paņēmusi pārāk daudz spēka vai nokļūts nepareizā vietā, piemēram, masu pasākumā, kur mākslinieki uzstājas, bet pats esi pasīvs skatītājs.
Par laimi, katru gadu ir jauni svētki, kuros varam mēģināt noķert kādu dzirksteli no Jāņu ugunskura.
Komentāri