Kad dzirdu vai lasu ziņas par gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu, visbiežāk pieķeru sevi nodomājam, ka īsti neizprotu tās būtību. Tāpat šobrīd, kad Latvijas Pašvaldību savienība protestē pret reformas īstenošanu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātajā piedāvājumā, atklāti sakot, nezinu, kurā pusē vajadzētu nostāties. Un jādomā, ka neviens vien ir līdzīgā situācijā. Kādēļ tā? Kādēļ neticam ministrijas un valdības apgalvojumiem, ka reforma vajadzīga, lai mēs visi dzīvotu labāk, lai notiktu straujāka valsts attīstība: tiktu sakārtota izglītības sistēma, veselības aprūpe, piesaistītas investīcijas un vispār – iedzīvotāji saņemtu visus pakalpojumus, kuri viņiem pienākas. Varbūt izvirzītie mērķi tiešām ir cēli un vajadzīgi, bet kādēļ līdz galam tomēr nav tiem ticības?
Vienīgā atbilde, ko varu sniegt sev pati – skaidrojumos, pamatojumos trūkst konkrētības. Tieši kādus veselības aprūpes pakalpojumus varēšu saņemt konkrētajā jaunizveidotajā administratīvajā teritorijā: kur un kāda izglītības iestāde atradīsies; kur būs kultūras nams, kur bibliotēka, kur pasta nodaļa; kā tiks organizēts sabiedriskais transports; galu galā, kur varēšu izņemt naudu no bankomāta? Kurš no šīs reformas iegūs, uz kuru attieksies valdības piesauktie labumi. Un ja nu tās naudas kopējā maciņā paliks vairāk, kam tā tiks? Ģimenēm ar bērniem, pensionāriem, pabalstiem tiem, kas nonākuši grūtībās, varbūt beidzot skolotāju, mediķu algu paaugstināšanai līdz atbilstošam līmenim? Patiešām, kāpēc tik grūti tam noticēt!
Un nezin kādēļ iekšējā balstiņa čukst, ka labāk, vieglāk atkal kļūs tiem, kas pie varas stūres. Vieglāk pārvaldīt, pārskatīt, sadalīt, izdalīt, ietaupīt, daudz neuztraucoties, kas tur – dziļajos Latvijas lauku apvidos- notiek. Tiem, kas tikuši pareizajā vietā, svarīgi tajā noturēties, lai savus bērnus varētu izglītot privātajās vai prestižās ārzemju skolās, daudzus citus pakalpojumus saņemt ārpus kārtas ar īpašu apkalpošanu. Tas tiesa, droši to apgalvot nevaru, jo tām aprindām nepiederu, bet akla arī neesmu un nekādi nevaru saprast – kā tas var būt, ka bijušo valsts prezidentu “tusiņā” piedalās tādas personas kā korupcijā apsūdzētais Ilmārs Rimšēvičs, par oligarhu turētais Andris Šķēle. Līdzīgus piemērus jau varētu saukt vēl un vēl. Lūk, viņi ir autoritātes. Gan jau viņi labāk zina, kā valsti būvēt. Ne kaut kādiem pašvaldību vadītājiem no provinces, pat ne zinātniekiem to nesaprast.
Komentāri