Kāds pētījums Latvijā parādījis, ka mūsu domāšana par nākotni ir īstermiņa. Cilvēks savu nākotni notikumu kontekstā plānojot 18 mēnešu termiņā, bet finanšu jomā – vien 12 mēnešu termiņā. Kas pēc tam? Droši vien Skārletas O’Hāras teiktais – par to es domāšu rīt.
Iespējams, šis pētījums attiecināms arī uz pagājušajā nedēļā izskanējušajiem Valsts kontroles secinājumiem par pašvaldību tēriņiem. Secināts, ka daudzu pašvaldību prakse, aizņemoties valsts budžeta finansējumu pārlieku lielu, pašvaldības reālajai situācijai un vajadzībām neatbilstošu objektu būvniecībai, liecina par īstermiņa domāšanu un bezatbildīgu attieksmi pret saviem nākotnes izdevumiem.
Revīzijā secināts, ka lielākā daļa sporta un atpūtas objektu visdrīzāk nekad nevarēs sevi atpelnīt un nepieciešamie uzturēšanas izdevumi ik gadu tikai pieaugs. Var tikai piekrist, bet jāsaprot arī tas, ka ir vien neliela daļa to sporta un atpūtas objektu, kas sevi spēj atpelnīt. Vai tāpēc būtu pareizāk neko nebūvēt, neveidot?
Šaubos, vai kāds teiks, ka stadionus nevajag, jo to esamība rosina cilvēkus uz fiziskajām aktivitātēm. Cēsu stadions tam ir lielisks apliecinājums, jo tajā valda tiešām liela rosība, kādu nemanīja laikā, kad tur bija tikai pļava ar nosaukumu stadions.
Stadioni jābūvē, bet atklāts ir jautājums, vai nelielā novadā tiešām vajadzīgs stadions, kas atbilst teju vai starptautiskajām prasībām. Te tāds salīdzinājums ar mašīnām. Protams, ir jau labi braukt ar jaunu Lexus, bet varbūt pietiek ar Opel, jo galamērķi varēs sasniegt arī ar to, vien ar krietni mazākiem tēriņiem. Gan iegādē, gan uzturēšanā, īpaši, ja ģimenes budžets nav bezgalīgs.
Vasarā, ceļojot pa Latviju, vairākās vietās atlika tikai brīnīties, kāpēc mazā novadiņā uzbūvēti tādi stadioni? Tiešām tiem ir noslodze? Tiešām šīm pašvaldībām ir brīvi līdzekļi, lai maksātu kredītu, uzturēšanas izdevumus, jo tie, tāpat kā Lexus, prasa lielāku rūpību, biezāku naudas maku? Tā taču vienkārša patiesība, ka katrs jauns objekts nes papildu izdevumus, kas, visticamāk, jāsedz pašvaldībai. Jo mēs neesam raduši maksāt par savu atpūtu, te domājot sportošanu, pašdarbību, gribam, lai visu iedod. Šajā jomā mūs nesaprot rietumnieki, kuriem tas viss maksā naudu.
Varbūt tiešām vainojama mūsu neprasme, bet varbūt nevēlēšanās domāt ilgtermiņā? Tā teikt, es izdarīšu, bet tad jau nāks citi, lai tie domā! Un tie, kuri nāk, kļūst par šo būvju ķīlniekiem, jo nost nejauksi, tad būsi sliktais, kas nedomā par iedzīvotājiem. Un kā tas būs reformas kontekstā, kad šie Lexus līmeņa objekti nonāks kopējā aprūpē?
Komentāri