Jāatzīst, jaunais gads nav sācies visai lāgi. Nemieri un dabas katastrofas pasaulē, ziemas trūkums, kas Latvijā radījis arī saules gaismas deficītu, tad vēl politiskās un valstiskās nesaskaņas un nebūšanas uzsākušas tādus apgriezienus, ka liekas – visi labie laimes vēlējumi nemaz nav bijuši. Tādēļ šoreiz gribas dalīties ar kādu mazliet pamācošu, bet vispār jau smieklīgu stāstiņu iz dzīves.
Kad labu draugu kompānijā devos uz pasākumu, dzīvokļa atslēgas nepaņēmu, jo biju pārliecināta, ka mājās palicēji mani vakarā sagaidīs, kur gan viņi paliks, ja viens no viņiem ir tikai četrus gadus vecs, otrs – viņa māmiņa jeb mana meita.
Apmeklētais pasākums neplānoti ieilga. Tālruni biju atstājusi mēteļa kabatā, mēteli autobusā, kas gaidīja mūsu ierašanos atpakaļbraucienam. Kas var būt labāks par to? Netraucēti baudīt sestdienas vakaru labā kompānijā!
Kad līdz pusnaktij bija palikusi tikai stunda, bijām tomēr gatavi doties mājās. Protams, autobusā sarunas turpinājās, pārrunājām vakara norisi un citas svarīgas lietas.
Par telefonu atcerējos, kad, nonākusi pie savas daudzdzīvokļu mājas ārdurvīm, konstatēju, ka tās aizslēgtas. Bija laiks no kabatas izņemt tālruni, lai piezvanītu mājiniekiem un palūgtu atslēgt durvis. Tad arī ievēroju, ka manā tālrunī uzrādīti vairāki neatbildēti zvani. Nu, ko, tagad meitai beidzot atzvanīšu. Taču meita neatbildēja… Necik daudzsološi neizskatījās arī dzīvokļa tumšie logi. Par laimi, mājas kāpņu telpas kaimiņiene arī atgriezās no kāda vēlāka izgājiena un es varēju iesprukt vismaz kāpņu telpā, lai tiktu pie zvanīšanas jau pie dzīvokļa durvīm. Atkal nekā. Nelīdzēja arī bungāšana pa durvīm. Domājot, ka dzīvoklī neviena nav, sāku zvanīt tuvākajiem radiem, lai noskaidrotu, kur palikuši tie, kam vajadzēja mani sagaidīt un ielaist dzīvoklī. Neviens neko nezināja, bet nu jau uztraucās līdz ar mani. Dēls piedāvāja doties pārnakšņot pie viņa, bet es tagad netiku laukā no mājas, jo ārdurvis taču bija aizslēgtas. Kaimiņiene, kas mani bija ielaidusi namā, sava dzīvokļa durvis vaļā nevēra, citus modināt neuzdrošinājos.
Jau galīgā bezcerībā, kad sevi sāka pieteikt arī dabiskās vajadzības, ķēros atkal pie tālruņa darbināšanas, un šoreiz – paldies dievam!- atskanēja meitas gurdenā balss. Gluži miegaina viņa, mani ielaidusi, jautāja par aizkavēšanās iemeslu un to, kādēļ neatbildēju uz viņas telefona zvaniem. Taču atbildes viņu tobrīd nemaz neinteresēja.
Kā noskaidrojām no rīta, manas mājās gaidītājas bija apmeklējušas peldbaseinu un tur esošo pirti, tāpēc, stipri nogurušas, jau laikus devušās gulēt. Meita, tā arī mani nesazvanījusi, lai noskaidrotu, kad atgriezīšos un vai man ir mājas atslēgas, bija iemigusi desmit minūtes pirms manas ierašanās. Pirmais miegs vissaldākais, bet man mācība – bez mājas atslēgām no mājas nekad, ne soli!
Komentāri