“Latvijā nekā nav, paskatieties, kā citās valstīs! Kādi tur ceļi, kā viss attīstās!” tās laikam gan ir frāzes, kas ikdienā izskan ne tikai viesību sarunās, bet arī medijos. Saka jau, ka cilvēku neapmierinātība ir dzinulis, lai kaut kas attīstītos. Sabiedrība pieprasa, un tiem, kas pie varas, jāizdomā, jārod līdzekļi, lai iedzīvotāju vajadzības un vēlmes pēc labākas dzīves piepildītos.
Taču reti tiek pieminēts, ka pati sabiedrība bieži vien ir tā, kas nevis mudina, veicina kaut ko darīt, bet vēlas, lai nekas nenotiek. Tā kā cilvēkus vairāk uzrunā pret, nevis par, atliek aicināt iestāties pret un atbalstītāji atradīsies. Ja vēl piemin, ka tas, ko grib darīt, būs videi un cilvēkiem kaitīgi, ieceres pretinieku pulks augs. Un parasti jau neiedomājas, kādi būs zaudējumi, ja to darīs, un kādi ieguvumi. Diemžēl pārlieku bieži tie, kuri izvirza savas prasības, izrādās arī personīgi ieinteresēti.
Nupat sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” publicēta iniciatīva par klimatneitrālu un zaļu satiksmi 2040.gadā bez dārgām četru joslu ātrgaitas šosejām. Tiek uzsvērts, ka no satiksmes politikas viedokļa tik plaša ātrgaitas šoseju tīkla izbūve ir nepamatota. Gandrīz nekur šosejām paredzētajos posmos nav tāda satiksmes intensitāte, par kuru pieņemts uzskatīt, ka nepieciešams četru joslu risinājums. Četru joslu, iespējams, ātrgaitas šoseja būtu laba Rīgas apvedceļam un, iespējams, Rīgas-Jūrmalas maršrutā, bet ne no Rīgas uz visiem galvenajiem attīstības centriem. Var vien piebilst, ka plānots tiek 20 gadu uz priekšu. Plānu izstrādātājiem ir sava metodika, kā ko paredzēt. Katrs nevaram ar šodienas saprašanu un vajadzībām plānot, kā dzīvosim pēc 20 gadiem.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem bija iecere Vidzemes šoseju pārbūvēt, palielināt brauktuvju skaitu, izbūvēt apvedceļu Siguldai, samazināt pievedceļu skaitu un vēl daudz ko citu, kas toreiz šķita neiespējami. Iedzīvotāju apspriedēs runas bija karstas. Un tas saprotams, jo vīzija sadūrās ar to, kas bija svarīgs tajā brīdī. Toreiz kāds vīrs ļoti uztraucās, ka nevarēs vest govi uz ganībām otrpus šosejai, jo visi ātri brauks, bet, lai ar traktoru tiktu uz savu tīrumu, nāksies mest līkumu. Toreiz tika plānots darbus sākt 2015.gadā. Neko tā arī nesāka.
Pirms septiņiem gadiem iedzīvotājiem tika prezentēta Vidzemes šosejas no Rīdzenes līdz Bērzkrogam rekonstrukcijas iecere. Pērn tā tika īstenota. Taču, ja neplānosi, kā taps vairāku gadu objekti? Vai “Rail Baltica” izplānoja vienā gadā, divos uzbūvēs? Tāpat ir ar ātrgaitas šosejām. Vīzijai ir jābūt. Dzīve parādīs, ko vajag, kas šodienai par agru vai jau nokavēts.
Katram mums ir savs viedoklis. Tas veidojies gadu gaitā un pieredzē. To grūti mainīt. Ja arī gribas noticēt, ka patiešām jādara, tad pieredzes balss atgādina, ka nevajag uzticēties, būs slikti, visi melo, visi domā tikai par sevi.
Sabiedrībai ir jābūt aktīvai. Tas tiek atgādināts ikreiz, runājot par demokrātiju. Bet tai jāmāk arī izšķirt, kur blefs, kur fakti. Nemaz nav jābūt sazvērestību teoriju cienītājam, lai tikai iedomātos, kāda būs daudzu reakcija, kad sāksies publiskās apspriešanas par atkritumu dedzināšanu. Taču tā būs nepieciešama, tas nekas, ka ir tādi, kuri ne grama atkritumu nesaražo, un tādi, kuri gatavi noslīkt atkritumos.
Cēsnieki noteikti atminas, kāds sabiedrībā bija tracis, kad Blaumaņa bulvārī grasījās nozāģēt papeles. To vietā tagad saaugušas liepas. Gribas gan iedomāties, kāds izskatītos Stacijas laukums, ja tas būtu rekonstruēts un arī tur sastādīti jauni koki. Protams, vecie ir vērtība, kā uzskata dabas draugi. Bet ne mūžīga, ja neatjauno.
Cilvēks vienmēr izdomās, kā izdzīvot. Arī to, kā ērtāk, izdevīgāk, ātrāk. Ne tikai šodien, galvenokārt nākotnē. Vai šodienas ļautiņiem citāda domāšana? Ja ar to esam lepni, tad jūdzam ratos zirgus, braucam pasaulē un lai automaģistrāles paliek fantastikas pasaulē, atkritumu kalni aug, bet vecie koki krīt uz galvas to sargātājiem.
“Citur pasaulē, tur gan! Pie mums nezin ko sadomā un grib kā Eiropā,” dzirdam sakām, tāpat kā piebildi: “Ja mēs varētu kā Eiropā!” Laikam jau absurds ir modē.
Komentāri