Dienas pirms svētkiem bieži ir pārdomu laiks, savu vērtību, arī domu un rīcības izsijāšana un pārvērtēšana, kas tagad sakrīt arī ar visu pasauli skārušajām pārmaiņām.
Integrālās izglītības institūta lektors Indulis Paičs savās ikvakara tiešsaistes reizēs runā arī par to, ka ikviena vide, kurā atrodamies, mūs ietekmē. Aizdomājos, ka nenoliedzami šobrīd lielākā daļa no mums atrodas savā dzīvesvietā kopā ar ģimeni.Vai tā ir vieta, kur atgūstam spēku, vai vieta, kur izsmeļamies, vieta, kur esam vismīļākie un sirsnīgākie, vai vieta, kur atļaujamies būt vāji un dusmīgi? Šajā laikā varam apjaust, kā mēs mājās vispār jūtamies. Skaidrs, ka ekstravertajiem, uz sabiedrību vērstajiem cilvēkiem prasīties prasās citu cilvēku klātbūtne. Introvertie ir laimīgi, ka beidzot netraucēti var būt mājās. Lai cik saldi neskanētu ieteikumi, ka beidzot varam būt kopā ar ģimeni, daļai cilvēku šajā laikā viss jūk un brūk, bet visu tik un tā jāspēj risināt. Ir daudz “jā” – jāvar, jādara, jāatrisina, jāorganizē, jārod jauni risinājumi. Arī ierastais ģimenes ritms jāpārskata, katra atbildība un uzdevumi, lai mēs mājās palīdzētu cits citam, jo ikviens veido šo vidi. To iespējams darīt maziem solīšiem, nedomājot globāli, nedomājot, kas notiek pasaulē un kas sagaida vai nesagaida nākotnē. Šis nav brīdis, kad par katru cenu jābūt visu varošai mammai vai tētim, bet brīdis, kad saprast, kas ir vissvarīgākais, un tam pievērsties soli pa solim. Ir kāpumi un kritumi, un pa vidu tiem veidojas līdzsvars.
Pārmaiņu laikos notiekošais un notikumi mūs maina, ir lietas, uz kurām sākam skatīties citādi. Mani uzrunāja arī Induļa Paiča teiktais, ka neviens nav tikai balts vai tikai melns. Lai gan cilvēki ir tendēti domāt četrās kategorijās – pirmā – es esmu labs, citi ir slikti; otrā – es esmu slikts un citi ir slikti; trešā – es esmu slikts, bet citi ir labi; ceturtā – es esmu labs un visi citi arī ir labi -, būtībā neviens no mums nav tikai labs, vai tikai slikts. Un neviens notikums nav tikai balts vai melns. It kā pašsaprotami. Tajā pašā laikā mēs bērniem mācām – tā ir labi, bet tā ir slikti. Bērniem vajag ceļa rādītājus, vecāku sirds gudrību un norādes. Tomēr tagad daudz kas jāpārvērtē – šajās dienās bērniem svarīgi būt pie viedierīcēm, lai apgūtu mācību saturu . Mēs vairs nevaram teikt: “Nesēdi tik ilgi pie datora, telefona!” Tagad viņi paši raujas nost un grib darīt arī kaut ko citu. Un tās ir tikai tādas virspusējās, uzreiz ieraugāmās pārmaiņas. Notikumi, kuros esam ierauti un kas mums ir jāpieņem, neizbēgami mūs maina. Katram mums ir savs vējš, kuram vēlamies ļauties, un arī mēs katrs esam vējš. Jautājums tikai – kāds? Vai tas maigais, viegli sajūtamais, kas dod atelpu un ļauj ieelpot ar pilnu krūti, vai tas brāzmainais, kas liek elpai aizcirsties un gāž nost no kājām?
Komentāri