Saslimšana ar “Covid-19” šobrīd ir lielais bubulis. Daļa sabiedrības vēlas uzzināt par katru slimnieku, kas viņš ir, no kurienes nāk, kur iet, kad un kāpēc saslimis, un iedrošina saslimušajiem būt atklātiem. Savukārt ar jauno vīrusu inficētie, kā arī tie, kas pārstāv iestādes, kurās atklāts “Covid-19”, nemaz tik naski uz sabiedrības informēšanu nav, jo te nu ir koks ar diviem galiem.
No vienas puses, ir svarīgi zināt, kurš saslimis un kā inficējies, lai pārējie varētu gūt mācību un būt piesardzīgi, izsekot slimību, ierobežot tās tālāku izplatību. No otras puses, cilvēku piesardzība robežojas ar neiecietību. Kā zināms, ir slimības, kas citiem neizraisa nekādas emocijas – ja tu esi saaukstējies, saslimis ar gripu, tev ir cukura diabēts un tamlīdzīgi, attieksme pret slimnieku nekādi nemainās. Savukārt ir slimības, kuras izraisa pretrunīgu reakciju un pat neadekvātu uzvedību, notiek “raganu medības”. Kā teica Cēsu novada vadītājs Jānis Rozenbergs “Druvas” feisbuka diskusijā, jānotiek domāšanas maiņai, lai raganu medības mazinātos. Arī sociālajos tīklos viens no cilvēkiem, kurš atklāti dalījās, ka ir saslimis, atzina, ka daļa draugu no viņa novērsušies, izdzēsuši no draugu saraksta un nevēlas komunicēt. Acīmredzami piesardzība, satraukums par savu veselību rada neadekvātu neiecietību pret otru cilvēku vai iestādi, ko skārusi slimība. Tas ir skumji, jo liekas, ka sabiedrība kopš viduslaikiem tomēr ir mainījusies, sabiedrībai raganu medības un dedzināšana uz sārta nav nepieciešama.
Un vispār jau ir arī trešā puse – kā mēs risinām situācijas, kas nav ideālas, skaistas un labas. Vai cenšamies ignorēt, izliekoties, ka problēma nepastāv, paslaukām zem tepiķīša, cerot, ka tā izgaisīs pati no sevis, vai skaidri definējam, kāda ir situācija, kāpēc tāda izveidojusies un kā to iespējams atrisināt. Ja nepieciešams, meklējot palīdzību, kamēr problēma nav samilzusi tik liela, ka vairs bez negatīvām sekām nav atrisināma. Turklāt taču jāsaprot, ka kļūs redzama jebkurā gadījumā.
Es, protams, būtu bezgala priecīga rakstīt tikai par labo, skaisto un pozitīvo, turklāt vietējā prese ir tieši tā, kur pozitīvā informācija ir izteiktā pārsvarā pār negatīvo. Tomēr mēs nevaram izlikties, ka viss ir labi brīžos, kad situācija ir problemātiska un skar ne tikai pašu indivīdu vai iestādi, bet arī pārējo sabiedrību. Tāpēc mēs par to rakstām. Jā,reizumis klauvējot pie aizvērtām durvīm un tā arī uz jautājumiem atbildes nesaņemot, bet dzirdot pārmetumus, ka alkstam pēc asinīm, sensācijas un par labo jau vispār nerakstām. Taču apzināmies, ka problēmas redzēšana, nevis noliegšana ir ceļš uz risinājumu. Tas ir brīdis, kad to vēl ir iespējams atrisināt, pirms problēma kļuvusi tik liela, ka pašu spēkiem galā vairs nav iespējams tikt un tā skar arvien plašāku sabiedrības loku. Savukārt cilvēkiem neziņa rada satraukumu un dod labvēlīgu augsni baumām, situāciju vēl vairāk dramatizējot. Šis laiks parāda, cik svarīgi ir risināt problēmas, nevis tās noliegt, un kāda ir katra personīgā attieksme un izturēšanās, kad saskaramies ar ko mums biedējošu un līdz galam nezināmu.
Komentāri