Administratīvi teritoriālās reformas likums Saeimā nule pieņemts, un līdz ar to Latvijas nākamā pašvaldību teritoriju karte zināma. Vēl jau gan jautājums, vai Valsts prezidents likumu izsludinās, jo dažas pašvaldības aicinājušas to nedarīt, tāpat noteikti vairāku pašreizējo novada domju iesniegumus, apstrīdot jauno likumu, saņems Satversmes tiesa un būs jāgaida tās spriedums. Tomēr, lai kāds būs jaunā dokumenta ceļš nākamajos varas gaiteņos, skaidrs, Latvijas administratīvi teritoriālā karte mainīsies ja nu ne tūlīt un tagad, kā paredzējusi valdošā koalīcija, tad ne pārāk tālā nākotnē noteikti. Pašvaldības būs lielākas.
Vienmēr, kad gatavojamies pārmaiņām, apņēmībai līdzās ir šaubas. Vai iecerētā nākotne ir labākā iespējamā, cik jaunais dos labumu, vai neizrādīsies, ka ieguvums neatsver zaudēto. Domāju, tā arī ir šoreiz, tikai publiskajā telpā dzirdētie reformas izstrādātāju un pašu reformējamo argumenti, komentāri, atziņas liek domāt, ka apņēmība un šaubas šoreiz krasi sadalītas. Vienai pusei ir tikai apņēmība, otrai tikai šaubas. Proti, valstī valdošies spēki apgalvo, ka administratīvi teritoriālā reforma nesīs tikai ieguvumus, pašvaldības – ka tikai zaudējumus. (Patiesības labad gan jāpiebilst, ka tas ir tikai tāds kopējais iespaids, vairākas pašvaldības reformu arī atbalsta.)
Man izveidojies priekšstats, ka mūsu varas – valsts un vietējās – gadu gadiem neprot viena otru papildināt. Atceroties nesenu, tikai desmit gadu vecu pagātni, proti, iepriekšējo reformu, kad izveidoja novadus, nebija jau daudz citādāk. Toreiz, šķiet, daudz piekāpās valsts vara, vietējie politiķi ieguva pārsvaru un izveidojās ļoti, ļoti atšķirīgi novadi gan teritorijas lieluma, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Uzvarēja šaubas. Šoreiz redzams, ieguvēja ir apņēmība. Kurš variants labāks? Domāju, neviens. Manuprāt, labākais rezultāts iespējams vien tad, ja abus variantus saliktu kopā, ja abas puses – šaubīgā un apņēmīgā – būtu pratušas kopīgi soli pa solim iet uz priekšu. Nu tas ir nokavēts. Vien jācer, ka pēc desmit gadiem atkal neatskatīsimies un neteiksim – žēl, ka toreiz neizdevās.
Komentāri