Aizvien biežāk nākas saprast, ka nekas nav un nebūs tā, kā esam pieraduši, pazūd tas, ko gadu desmitos esam iepazinuši ne tikai tehnoloģiju jomā. Mainās pati domāšana, uztvere, izpratne. Dzīve vairs neplūst kā upe vasaras vidū, bet skrien kā pavasara laikā, un pat ledus kalni pa brīdim veidojas, tad viss plūst uz visām malām. Kā to savākt vienuviet, kā ielikt kādā sistēmā, sapratnē, aptverībā?
Bet varbūt nevajag? Ļaut, lai traucas, gāžas pāri, rauj līdzi vai izskalo malā. Arī malā ir sava dzīve. Tur mazāk jaunā, bet vairāk stabilā. Zināmas vērtības. Izpratne. Varbūt mazāk ieguvumu. Taču, vai vienmēr jāiegūst? Saglabāt to, kas ir, ļaut, lai tas dzīvo – vai ar to jau nepietiek?
Sava vieta krastiem, sava – straumei. Kā gan straume trauktos, ja nebūtu krastu? Kur pārplūstu un kā zinātu, kur ūdeņiem nākt atpakaļ? Vienmēr taču vajadzīga arī tā stabilā vieta, stabilā robeža, pie kuras turēties pat tad, kad, šķiet, straumes spēkam nav ne gala, ne malas, kur nu vēl apvalda. Vai to saprot arī tie, kas brāžas un vēl steidzina skrējienu, nezinu. Iespējams, nē. Tomēr, visticamāk, kaut kur dziļi aiz trauksmainības slēpjas tā krastmalas, tā robežas prasība. Kad vajadzēs, gan jau sajutīs. Un sapratīs, cik tā drošā un nemainīgā mala ir svarīga.
Nežēlosim sevi, ja netiekam līdzi šīs dzīves auļiem. Ja neizturam palu ūdeņu ātrumu, kas aizvien ņemas spēkā. Dzīves ātrums ir tikai viena tās daļa, noteikti neatņemama un aizvien lielāka, gribam to vai nē. Taču katram ātrumam vajag atspērienu. Un to glabā tie, kas iezīmē krastus.
Komentāri