“No rīta pieceļoties, es pilnīgi noteikti zināju, par ko negribētu rakstīt,” sākot savas pārdomas, citēju žurnāla “Ieva” redaktori Danu Sinkēviču. Protams, ļoti negribētos rakstīt par “Covid-19”. Vai tas izdosies, nezinu, jo nepārtraukti pienāk jaunas un jaunas ziņas par šo globālo nelaimi. Tomēr mēģināšu, atceroties 2019. gada vasaru, kad par korona vīrusu neviens vēl neko nezināja. Tiesa, arī šīs pārdomas saistītas ar skumjo, ne priecīgo, jo mana uzmanība tiek pievērsta Armēnijai, kurā noris karadarbība ar Azerbaidžānu.
Esmu piekritēja hipotēzei, ka viss un visi uz Zemeslodes esam saistīti kā ar neredzamu tīklu. Ja kādā vietā tīkla pavedienu parauj, tas rada rezonansi visā tā apjomā un agrāk vai vēlāk tādā vai citādā veidā sekas izjūtam katrs. Tādēļ vienaldzīgi palikt nevaram ne pret ko, kur notiek kaut kas nepareizs. Ja nu vienīgi tad, kad par to neko nezinām.
Notiekošais Armēnijā mani īpaši uzrunā, jo 2019. gada vasarā dažās dienās paspēju šo valsti un cilvēkus mazliet iemīlēt. Par lielu pārsteigumu sev pašai, saskatīju, cik daudz kopīga mums, ziemeļniekiem, līdzenumu ļaudīm latviešiem, ir ar dienvidniekiem, kalnu apvidu apdzīvojošiem armēņiem. Vai tas būtu tādēļ, ka esam teritorijas ziņā mazu valstu iedzīvotāji, vai tādēļ, ka kaimiņos ir nedraugi, vai tādēļ, ka mūsu tautu vēsturē saskatāmi līdzīgi centieni pēc brīvības, neatkarības, pārdzīvojot gan genocīdu, gan tautiešu došanos brīvprātīgā trimdā, lai glābtu dzīvību? Arī nesenākajā vēsturē, izrādījās, mums bijuši līdzīgi pārdzīvojumi, kad savu neatkarību panācām ar miermīlīgu, ļoti saliedējošu un visaptverošu vienotību un pārliecību, ka brīvība mums pienākas, ka esam tās vērti.
Īpašas simpātijas izraisījis kalnu ļaužu sīkstums, cīnoties ar akmeņaino zemi, stāvajām, pat klinšainajām nogāzēm, kur tiek gan labība izaudzēta, gan lopi izganīti, gan mājas, pilsētas uzbūvētas, gan gadsimtiem saglabātas baznīcas, klosteri, kas vai nu uzbūvēti pašās smailākajās, pašās skaistākajās kalnu virsotnēs, vai izcirsti klintīs.
Simpātiska armēņu tauta likās ar viņu pašlepnumu, ar ticību, ka izvēlētais ceļš un virziens ir pareizs, ka viss panākams ar savu darbu, saviem spēkiem. Jāatzīst, ka Latvija dzīves līmeņa ziņā ir daudz tālāk priekšā Armēnijai un lielā mērā tas noticis, pateicoties iestājai Eiropas Savienībā. Bet armēņi, lai gan, no mūsu redzesloka lūkojoties, dzīvo vēl tādā kā Padomju Savienības laika līmenī, nekurn un nebēdā par daudzajām nepilnībām, zemajām algām, pensijām, sliktajiem ceļiem. Radās iespaids, ka viņi skaidri redz, tic un zina – viss būs labi.
Ļoti gribētos, lai Armēnijai viss patiešām būtu labi, lai pārsvaru ņem labas gribas un cilvēcības saprāts, jo patiesībā jau arī otrā pusē – Azerbaidžānā – ir tādi paši skaisto kalnu zemes iedzīvotāji.
Komentāri