Tas, kas acu priekšā pierasts, pašsaprotams. Vajag atkāpties, kaut nedaudz attālināties, un pašsaprotamais, pierastais atklāsies citāds. Ne svešādāks, bet mīļāks, sirdij tuvāks, jo pazīstams, jo tavs. Atkal ieraugot, gribas pasmaidīt un ļauties atmiņām, sevī šaubīties par to, kas mainījies uz labu, kas ne tā, kā gribētos.
Un tas ir stāsts par Latviju. To, kurai rīt dzimšanas diena, to, kas sirdī, ko mīlam un reizē vainojam savās neveiksmēs un likstās. Laikam jau, kad Dievs tautām dalīja valstiskumu, mazā sirdsformas zemes pleķīša kārta pienāca tuvu gada beigām. Drēgnā un tumšā laikā. Un vai tas nav īpaši? Kāda vaina gan būtu svinēt dzimšanas dienu vasarā vai rudens ražas piepildītā laikā? Dodot šo laiku valsts dzimšanai, likteņa lēmējs zināja – šī tauta savu zemi darīs gaišu, savu valsti sargās, pazaudēs, atgūs, veidos un mīlēs. Tumšajā laikā izgaismos ar svecīšu liesmām, sasildīs ar sirdīm.
Tā sāpīgi dzirdēt – Latvija ir neizdevusies valsts. Kurš to saka? Naidnieki? Viņiem saprotams, patiktu, ka Latvija būtu nabadzīga, nespējīga aizstāvēt savu viedokli, bailīga un paklanīga. Bet… dažkārt aizvainojuma brīdī to saka arī Latvijas pilsoņi, tai piederīgie. Kam viņi to saka? Sev. Tā apliecinot, ka strādājuši, neko nav paveikuši, ka pietrūcis gudrības veidot savu valsti, savu dzīvi tajā. Bet, kad nievu pilni vārdi izskan no politiķu mutes, zākas, viss un visi ir slikti, gribas pagriezties un atiet gabaliņu nost. Skatīties uz šo nabadziņu, kurš nav darītājs, toties prot uzrunāt tos, kam vajag uzlādēt negatīvās baterijas. Skatīties, saprast, ka viedokļi var būt dažādi, un aizmirst. Prātam vajag mērķus. Cik daudzi svešās zemēs meklējuši laimi, labklājību, slavinājuši svešzemes labumus, bet, kad dzīvē grūti, tiek meklētas mājas. Biļete uz Latviju. Negāciju jūrā arī ar visdrošāko laivu krastu var arī nesasniegt. Kad jāglābjas, tam, kas reiz bijis, vairs nav nozīmes. Un… sveču liesmas, sarkanbaltsarkani karogi pie namiem, mašīnām, laukumos, lentītes pie apģērba – spēka un pārliecības, pašapziņas avots – rāda ceļu. Sirds kompass nekļūdās. Tas pamodina no snauda, no mijkrēšļa. Tas zina, kur gaida.
Var mēģināt izteikties gudriem vārdiem, mēģināt skaidrot ar enerģijām, stāstīt par īpašo vietu uz Zemes un vēl daudz ko citu, bet tā būs tikai un vienīgi teorija. Latvija ir te. Mēs esam te. Kopā vienots vesels. Svētkos, vēstures notikumu atceres reizēs dziedot, raudot, strādājot, sapņojot. Latvijai un mums katram piestāv darbības vārdi. Gan tuvumā, gan tālumā esot, dzimšanas dienā vēlēsim cits citam – daudz baltu dieniņu…
Komentāri