Pirmssvētku nedēļā – jauši vai nejauši – manā acu priekšā “izlēca” virtuāla afiša ar aicinājumu klausīties dažādu nozaru ārstu diskusiju ar visai pretenciozu nosaukumu “Kā nesajukt prātā?”. Pacientu biedrības “ParSirdi.lv” organizētais tiešsaistes sarunu vakars ieintriģēja ne tikai ar nosaukumu vien, bet arī ar košo dalībnieku sastāvu. Divi profesori – kardiologs un endokrinoloģe -, psihoterapeits, pacientu biedrības pārstāve un tikpat iedvesmojoši divi Jaunā Rīgas teātra aktieri.
Kā jau pasākuma ievadā uzsvēra diskusijas organizatori, sarunas mērķis nebija informēt vai par kaut ko pārliecināt klausītājus, izmantojot statistiku. Es to drīzāk varētu formulēt kā augsti akadēmiski izglītotu profesionāļu sirsnīgu atklāšanos, “ar kādām brillēm” viņi redz sabiedrības veselības stāvokli, noskaņojumu, cilvēciski vērtē personīgo pašsajūtu, kā arī dalās ar iespējamajiem pirmajiem soļiem, kā palīdzēt sev ne tikai konkrētajā krīzes situācijā, bet krīzēs vispār. Protams, brīžiem stāstījumos iezogas medicīnisko terminu, procesu skaidrojumi, kuri manā gadījumā tā arī palika neskaidri, galvenokārt pateicoties nepārtrauktiem uzmanības novērsējiem, kuri gan gribēja ko uzzināt vai dabūt no mammas, tas ir, manis, gan savstarpēji diskutēja tik skaļi, ka nācās iejaukties. Tas nekas, citos apstākļos man viss dzirdētais būtu gājis pie sirds un paplašinājis redzesloku.
Taču krāšņu atskatu uz paša izjūtām, esot ierobežojumu ierāmētam, palīdzēja radīt abu radošo personību devums. Aktrises Marijas Linartes pērnajā pavasarī radītā etīde “Citplanētietis manā pagalmā” par tobrīd tik biedējošajām izjūtām, izdzīvojot karantīnu un paliekot vienai, norobežotai. Arī aktieris Vilis Daudziņš deva lielisku virzību, rādīdams, kā mājbūšanas laikā nodevies bērnības sapņu piepildījumam – izgatavojis kārtīgu kaķeni, ko mamma nekad nebija ļāvusi, uzkonstruējis komplicētu nažu asināmo iekārtu un putnu būri strazdam.
Iespējams, katrs šajā medicīnas un skatuves profesionāļu saspēlē saklausītu ko citu, kādam intelektuāla spriedelēšana raisa vien aizkaitinājumu, taču pievienojos tiem, kuri pēcvārdā to nosauca par kultūras notikumu vai līdzvērtīgu piedzīvojumu labas ballītes apmeklējumam. Ārsti, protams, aizrunājās par tēmu “pašārstēšanās” sirds, endokrinoloģijas vai psihiskās veselības jomā, kas burtiskā nozīmē it kā nav man tik aktuāla – nekad neesmu aizrāvusies ar zāļu meklējumiem pēc savas izpratnes. Tomēr tas, ko paņēmu līdzi, veidojot tiltiņus pāri visam sacītajam, tas labākais, ko šobrīd varam katrs sev līdzēt, ir izvirzīt Mazos Mērķus. Lai tie būtu paveicami, lai no tiem ik dienas būtu kaut mikroskopisks gandarījums. Un, ja pavisam grūti ir saņemties pat uz to Mazo Mērķi, palīdzam sev. Kā norādīja profesore Ilze Konrāde – ja sporta kurpes gaitenī ir par tālu, tad pielieciet tās pie gultas!
No sirds iesaku uzdāvināt sev šādu bez maksas tīmeklī piedāvāto (ieraksts rodams “ParSirdi.lv” kontā Facebook) gandrīz teātra izrādes apmeklējuma ekvivalentu! Sirsnīgi un ar prāta klātbūtni – par sirds un prāta sadarbību mūsu pašu fiziskās un mentālās veselības vārdā.
Komentāri