Nudien, visa ir par daudz. Lai gan tēmas tikai dažas: saprotams, kovids un vakcinācija; beidzot veikalu pieejamība; neprasmīgā valdība; citi saņēma vairāk naudas; vēl arī gaidāmās pašvaldību vēlēšanas. Tas ir nogurdinoši, jo satraukums ir tikai par vienu – cik grūti, valstij par visu jāmaksā, viss jānodrošina. Ja ne man pa prātam, tūlīt pretī visietilpīgākais vārds – cilvēktiesības. Tas noder jebkurā situācijā. Radio, piemēram, kāds vīrs gari skaidroja, ka maksā nodokļus, par viņa naudu remontē ceļus, uztur policiju utt., bet viņam, lūk, tiek liegts iereibušam sēsties pie stūres. Tās esot viņa cilvēktiesības, kas tiek pārkāptas. Tikpat draudīgi, slēpjoties ar cilvēktiesībām, runā tie, kuri ir pret kovida pasēm, jo, redziet, viņi negrasās vakcinēties, pieprasot to darīt, tiek aizskartas cilvēktiesības. Kurš skaļāk runā, to sadzird. Ja vēl neartikulēti kliedz, mīļā miera labad uzklausa. Klusu cietēji, kā rāda vēsture, patiesību patur galvā. Pavīpsnā, parausta plecus un dara kā likumpaklausīgi pilsoņi. Arī viņiem ir cilvēktiesības. Kaut būt pasargātiem no piedzēruša šofera stūres un neciest avārijā vai nekļūt par bojāgājušo, vai nesaslimt ar vīrusu, ko uzdāvina kāds, izmantojot savas cilvēktiesības.
Pēdējās desmitgadēs ir izaugusi aktīvā paaudze, kuras vārdu krājumā ir gudri termini, kura prot savas intereses, vajadzības, mērķus uzcelt uz uzvaras pjedestāla, nogrūžot līdzcilvēku intereses, vajadzības un mērķus. Viņi katrā teikumā kā “Mērnieku laiku” Oļiņiete “Lai iemu, kurp iedama, lai daru, ko darīdama, bet dieva vārdu man vajag mutē” viļā cilvēktiesības. Un to, ka viss pienākas uz grezna šķīvja.
Var jau būt tā patiešām ir Tiesībsarga darīšana un uztraukums ir pamatots. Birojam esot informācija, ka daudzas ģimenes nevar saņemt vienreizējo atbalstu “Covid-19” pandēmijas seku mazināšanai, jo dažādu iemeslu dēļ nav pieteikušās ģimenes valsts pabalstam. Tiesībsargs aicina atbildīgās iestādes un līdzcilvēkus palīdzēt bērnu vecākiem sagatavot iesniegumu ģimenes valsts pabalsta saņemšanai. Īpaši svarīgi tas ir sociāli mazaizsargātajām sabiedrības grupām, kurām nav nepieciešamās ierīces vai trūkst informācijas pieteikuma iesniegšanai. Varbūt kādā lielā pilsētā, bet ne jau novados sociālie darbinieki nezina katras šādas ģimenes iespējas un vajadzības. Un vēl – piešķir naudu, bet kādam viss jānokārto, lai varētu saņemt? Te nav runa par īpašām situācijām, bet kaut nelielu līdzdalību, vismaz tik daudz, kā nokārtot formalitātes. Vai valstij līdz naktsskapītim jāatnes?
Daudzi, kuri kaut nedaudz seko līdzi politikai, un šīs pašvaldību vēlēšanas būs politiķu, nevis saimniecisku vadītāju vēlēšanas, vētot partiju sarakstus, gan priecājas, ieraugot pazīstamus vārdus, gan šausminās, izlasot, ka starp darītājiem ir arī pa kādam liekulim un palaidnim. Žēl, ka, visticamāk, ierobežojumu dēļ tikšanos ar deputāta kandidātiem nebūs un pajautāt par godīgumu nevarēs. Bet vai tās arī nav cilvēktiesības, vai varbūt politiskās, zināt ko plašāk par tiem, kurus man piedāvā ievēlēt? Jautājumu par visu vairāk nekā atbilžu. Kur nu vēl saprašanas, kam taisnība.
Komentāri