Šis laiks arvien vairāk liek atcerēties zināmo teicienu – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Kā lapsenes rudenī sajūt ievārījumu, tā “politiķi” sajutuši Saeimas vēlēšanu tuvošanos, steidz dibināt savas partijas, uzsvaru liekot uz vārdu – savas! Jo kāpēc gan katram vajadzētu savu partiju? Skaidrojums pavisam vienkāršs, tāpēc ka tādi jēdzieni kā diskutēšanas māka, prasme vienoties, meklēt kompromisus šiem “politiķiem” ir sveši jēdzieni. Neviens taču negrib spēlēt otro vijoli, tāpēc labāk pašam veidot savu partiju.
Gobzems, Šlesers, brāļi Ģirģeni, arī Vjačeslavs Dombrovskis gatavojas dibināt savu partiju, un gan jau būs vēl kāds. Katrā ziņā nākamās Saeimas vēlēšanas būs interesantas, jaunajiem politiskajiem spēkiem nāksies krietni pacīnīties, lai to vēlētāju daļu, kas neatbalsta esošos spēkus, piesaistītu sev. Jaunie politiskie spēki savu elektorātu meklē tajos, kam “viss ir slikti”, kuri joprojām nav izpratuši, kas ir brīvība, bet ir jautājums, cik no šiem neapmierinātajiem būs gatavi iet uz vēlēšanām? Protams, tiks solīta Leiputrija, bet vai ir garantija, ka tie paši vēlētāji, kas balsoja par jaunajiem, jau pēc dažām dienām atkal neteiks, ka viss joprojām slikti un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem būs gatavi “uzmest” tos, par kuriem bija gatavi stāvēt un krist, rakstot komentārus internetā.
Skaidrs, ka šiem nule dibinātajiem politiskajiem spēkiem vajadzēs arī tos, ko likt sarakstā, un tāpēc redzam, ka vairāki “politiķi” steidz skriet no vienas partijas pie otras, meklējot, kur tad lielākas iespējas iekļūt parlamentā. Te īpaši pamanāma Jūlija Stepaņenko. 12. Saeimas vēlēšanās viņu ievēlēja no partijas “Saskaņa” saraksta, kurā pārstāvēja partiju “Gods kalpot Rīgai”. Arī šajā Saeimā viņu ievēlēja no “Saskaņas” saraksta, taču, vēl nesākoties Saeimas darbam, viņa kļuva par pie frakcijām nepiederošu deputāti. Pērn viņa izstājās no “Gods kalpot Rīgai”, bet īpaši aktīva politiskā pastaiga vērojama šogad. Gada sākumā viņa bija viena no Gobzema politiskās partijas “Likums un kārtība” dibinātājām, kļuva par tās līdzpriekšsēdētāju, bet jau jūnija beigās no partijas izstājās. Augustā J. Stepaņenko bija Šlesera veidotās partijas dibinātāju skaitā un tika nosaukta kā partijas Valsts prezidenta amata kandidāte. Varam tikai prognozēt, cik partiju vēl viņa paspēs nomainīt līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Mums tiešām vajag prezidenti, kura gatava mainīt politisko piederību divas reizes gadā?
Lai tiktu pie kārotā medus poda, “politiķi” gatavi mainīt ne tikai partijas, bet pat savu pārliecību. Tā bijusī labklājības ministre Petraviča, kas pavasarī pozēja kamerām, saņemot vakcīnu pret “Covid-19”, tagad publisko fotogrāfijas, kur piedalās akcijās pret prasību vakcinēties konkrētu profesionālo grupu pārstāvjiem, stāvot pie plakāta ar uzrakstu “Nemainīšu veselību, brīvību pret nepārbaudītu vakcīnu”. Kā teikt, visi līdzekļi labi, lai iekarotu vēlētāju balsis. Bet līdz Saeimas vēlēšanām vēl vairāk nekā gads, pa to laiku, visticamāk, notiks vēl daudz kas un šiem “politiķim” vēl ne reizi vien nāksies mest kažoku uz citu pusi un turpināt savas staigātāju gaitas.
Komentāri