Kurš gan nezina veco patiesību: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies.” Šajos četros vārdos ielikta visa dzīve. Tas nekas, ka pusmūžā šķiet, nu jau visu zini, saproti un māki. Pirms pusgadsimta droši vien tā bija, jo tehnoloģijas attīstījās pa desmitgadēm, jaunais sadzīvē un darbā ienāca lēni. Tagad cits laikmets un ātrums, katra diena atklāj ko jaunu gan tepat līdzās, gan pasaulē un Visumā. Un ir jāmācās. Jāmācās dzīvot. Tā, lai ir ērti, droši, finansiāli izdevīgi un beigu beigās pats esi laimīgs.
Pirms pāris gadiem tika stāstīts, cik ērti un izdevīgi kā kurināmo izmantot gāzi. Tā arī bija. Nemaz ne tik sen izdevīgi bija izmantot elektrību. Ātri pieradām, jo silti un gaiši. Kaut tika mācīts, ka vajag taupīt, maciņš ļāva to nedarīt. Tagad no tā banknotes izpūtis pasaules vējš, bet bankas kontā pieejamais atlikums jeb eiro skaitļi ātri samazinās. Jāmācās dzīvot taupīgi. Dažs tā arī dara, cits to uzskata par komforta sajūtas ierobežošanu, nesamērīgu cenu tam, kas taču reiz bija lēts.
Pasaule mainās, tā nekad nepiemērosies cilvēku, vēl neiespējamāk indivīda vēlmēm, pieradumiem, maksātspējai. Katram laikam savi pārbaudījumi, katrs piedāvā izvēles. Būt krustcelēs nav viegli, īpaši, ja uz vienu pusi uzraksts – nebūs labi, uz otru – būs slikti, bet trešo – nekas labs nav gaidāms. Ceturtais uzraksts pabalējis. Tas vieš cerību, vismaz nezināmais ļauj fantazēt, sapņot un ātri aizmirst šī brīža problēmas.
Vecākā paaudze, kas mūžā piedzīvojusi un pārdzīvojusi dažādus laikus, varas un zaudējumus, saka: “Tik labi kā tagad nekad neesam dzīvojuši!” Protams, kas vienam labi, citam slikti, bet spļaut pret vēju nekad nav bijis prāta darbs.
Laimīgi tie, kam ir mērķis. Kaut tāls, cituprāt, neīstenojams. Ja pietiks gribasspēka un ikdienas steigā neaizmirsīsies, gan jau nāks padoms, kas darāms.
IKT, IT ir izmainījušas ikkatra dzīvi. Arī to, kuri pretojušies, negribējuši. Labi, ka veikalā ir vismaz viena kase ar pārdevēju, nevis pašam jāpīkstina katrs produkts un vēl jāklausās neredzama konsultanta pamācības. Tas šķiet par daudz nevajadzīgi, bet ērti, un citi stāv rindā, lai pašapkalpotos. Ja kādudien kasē nebūs arī tās vienīgās pārdevējas, gan jau radīsies drosme pašapkalpoties. Un būs iegūta vēl viena prasme. Drīz tā kļūs par pašsaprotamu ikdienu. Tāpat kā neizbīties no skrejriteņa vai auto, kas brauc bez skaņas. Mācāmies un pierodam. Ja pirms pieciem gadiem uz ielas redzētu cilvēku melnā, zaļā vai citas krāsas maskā, ko darītu? Pārietu ielas pusē, sirds trīcētu. Tagad tā var notikt, ieraugot tuvumā kādu bez maskas.
Vai nav labi, ka prātā ir tik daudz vietas? Katra gudrība, prasme tur paliek. Uz mūžu. Svarīgi īstajā brīdī atcerēties un pateikt nākamajai paaudzei. Kaut vai to, ka no biezpiena, kam beidzies realizācijas laiks, var kaut ko izcept, ka traukus var mazgāt ar sodu… Tik ekoloģiski un videi draudzīgi kādreiz mācēja dzīvot. Katrai paaudzei jāapgūst jaunais un jāuzzina arī – kā reiz bija. Tikai tad zināšanu pūrā tēmu netrūks.
Komentāri