Ticība un uzticēšanās ir smalka. Tās ir gan personiskas, gan reizē veido noteiktas kopienas vai sabiedrības viedokli. “Tici man, uzticies,” tā parasti filmās kritiskās situācijās saka kāds no varoņiem. Kā jau filmā šaubīgais vai bailīgais viņam padod roku un viss beidzas laimīgi. Dzīvē to, kuri aicina uzticēties, netrūkst. Tiesa, viņiem savi nodomi un mērķi, reti kad tie saistīti ar darbiem, kas dos labumu tiem, kuri uzticēsies.
Te nonākam pie pasaules kārtības, ko veido varas sistēma, kurā katram šajā zīmējumā ir sava vieta, savs būrītis daudzdzīvokļu namā. Un visi ir saistīti. Ja jumts tek, kādu laiku tas skars tikai augšējo stāvu, bet drīz arī pirmā stāva virtuvē būs peļķe. Ja otrajā stāvā aizdambēsies tualete, to sajutīs arī augstākos stāvos. Sistēmai ir jāstrādā. Lai tas notiktu, tā vispirms ir jāizveido. Vai to var izdarīt, uzticoties kādam gudrajam? Jā, ja viņš to māk, ir jau darījis. Kā zināt, ka tā ir? Var gadīties, ka kāds pastāsta. Bet vai patiesību? Taču visbiežāk jāklausa solījumiem, solītdarītāja teiktajam.
“Ticiet, citādi nevar. Būs labi,” ne vienmēr nomierina. Cilvēks ir nepacietīgs. Un tam ir pamats, jo dzīvo vienreiz un gaidīt nākotni nav laika. Dzīves steigā gribas noticēt, ka tas skrējiens vai arī apstāšanās ved pretī kam labākam. Un tas ir stāsts par ATR – administratīvi teritoriālo reformu. Tā savus būrīšus kartē iezīmēja pirms gada, jau sešus mēnešus dzīvojam citos novados. Mierīgāk, jo vara pilsētā, arī tās saskaņa un nesaskaņas tālāk. Ar laiku gan jau uzzināsim, kas lemts, kas jāmaksā, ko kuram dos. Un tā domā ne tikai no varas atkarīgie. Viedokļi dzirdami veikalos, sabiedriskajā transportā, uz ielas, kaimiņu satikšanās reizēs uz robežas. Ikvienam ir svarīgi būt piederīgam, zināt, kas notiek novadā, pārnovadniekiem lepoties ar ikdienišķiem sīkumiem, ne tikai lieliem projektiem un plāniem. “Bet būs taču labi!” skan aizvien klusāk. Gribas noticēt. Gribas redzēt ceļu, pa kuru iesim, dzirdēt, kāpēc tieši pa to, ja tas, kas tagad sniegputeņa aizpūsts, vasarā ir taisnāks.
Sistēmu veido vara. Skaidrs, ka tā nekad nebūs ideāla, to nekad neslavēs katrs un ikviens. Taču varas kārtībai jābūt saprotamai, pamatotai.
Pērn decembrī SKDS veica aptauju, mudinot iedzīvotājus vērtēt, cik lielā mērā viņi uzticas Latvijas valsts augstāko amatpersonu sacītajam par stāvokli valstī, finanšu sistēmas stabilitāti un citām tēmām. Atbildes lielāko daļu sabiedrības diemžēl nepārsteidz: 31% respondentu augstāko amatpersonu sacītajam netic nemaz, bet vēl 41% – drīzāk netic. Tiesa gan, SKDS aptaujas vēsturē augstākais neuzticības rādītājs fiksēts 2009.gadā, kad amatpersonu sacītajam neticēja 88% aptaujāto. Kāpēc tā? Ko gaidām no lēmējiem valstī? Tikai to pašu, ko uzsākot dzīvi jaunajā novadā – skaidru, saprotamu, mērķtiecīgu rīcību. Ja valdībai ikdienā jārisina ārkārtējas situācijas, tad vietējai varai jāsāk jauna dzīve, kurai pamats jau ir. Pašvaldību reorganizācijas plāns taču tapa līdz vēlēšanām. Finansējums tika godam izmantots. “Nav tik vienkārši, ar laiku būs labi,” mierinājuma vārdiem, lai attaisnotos, kaut kā negribas noticēt.
Vai nav par daudz neziņas? Var klausīties laika ziņas, bet no rīta saķert galvu, ieraugot, ka solītās saules vietā snieg, ka nav vis plus trīs grādi, bet mīnus trīs. Daba var nerēķināties ar tiem, kas dzīvo uz Zemes, varai, kam tā dota, jārēķinās. Un visos līmeņos. No dzimšanas (un vēl agrāk) līdz miršanai (un vēl ilgāk).
Tā, redz, ar to ticību un uzticēšanos. Laikam jau tā tomēr vai nu ir, vai nav. Kas to nosaka, filozofisks jautājums.
Komentāri