Notikumi pasaulē šobrīd mainās tik strauji, it kā mēģinot pielāgoties tempam, kādā attīstās tehnoloģijas, kādā notiek ziņu un informācijas apraide. Jautājums par “Covid- 19” pazudis no svarīgākajām ziņu listēm ar vienu vēzienu, lai gan pats vīruss vēl nebūt nav iznīcis. Nebijām gatavi, ka varētu notikt mūsu prātus vēl kas satricinošāks. Bet ir, un atkal esam neziņā – kad un kā tas beigsies. Un atkal sakām – pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Atkal vērtējam un pārvērtējam, atkal izgaismojas mūsu trūkumi un vērtības, atkal atklājam sevī un citos gan spēku, gan vājumu.
Katrs, kas ir pret karu, cenšas darīt, ko var. Viens no šī laika ieguvumiem – audzējam sevī līdzcietību, cilvēcību, nesavtību. Neviena Ukrainas atbalstam veltīta doma, darbs, cents nav velts. Reizēm gan pārņem bezspēcība, vai tiešām tas ir viss, ko varam darīt, īpaši jau domājot par tiem, kam teikšana un līdzekļi. Bet viss jau sākas ar mazumiņu. Spēks, drosme, pārliecība rodas darot, gluži kā Ukrainas tautai, kuras pārliecība par savu taisnību, savu neuzvaramību, šķiet, pieaug ar katru sagrautu ēku, ar katru diemžēl nogalinātu cilvēku.
Savu mazo artaviņu kopīgajā lietā devuši latviešu valodnieki, rakstnieki, tulkotāji, strauji reaģējot uz notiekošo un cenšoties norobežoties no tā, kas līdzinās agresoram. Jau pirmajā martā, tikai dažas dienas pēc kara sākuma, vairāk nekā 100 sabiedrībā zināmu cilvēku, starp viņiem Māra Poļakova, Inese Zandere, Māra Zālīte, Anna Auziņa, Māris Bērziņš, Dens Dimiņš, Dace Meiere, Silvija Brice, Maima Grīnberga, Ingmāra Balode, Edvīns Raups, Māris Salējs, Liāna Langa, Ilze Jansone, Jānis Elsbergs, Inga Gaile, Gundega Repše, Ieva Melgalve, Anna Žīgure, Jānis Rokpelnis, Henriks Eliass Zēgners u.c. uzrakstīja aicinājumu Valsts valodas centram pārskatīt ieteikumu Ukrainas pilsētu nosaukumu latviskošanai, kas līdz tam notika pēc krievu valodas izrunas. Un Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2022. gada 9. marta sēdē ar balsu vairākumu nolēma atbalstīt Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā, piemēram: Київ – Kijiva (Kijeva); Харків – Harkiva (Harkova); Львів – Ļviva (Ļvova) utt.
It kā sīkums, bet īstajā laikā un vietā. Un nevienam nav pretenziju, vismaz skaļi izteiktu. Ja sabiedrība kopumā tikpat operatīvi reaģētu uz katru nepilnību, netaisnību, negodīgumu, līdz karam cilvēce nenonāktu. Signāli, pat daudzas darbības taču bija. Vien mēs, savā labklājībā iegrimuši, to negribējām saskatīt.
Komentāri