“Slimība nav ārstējama. Turamies ar zālēm. Bieži apmeklējam ģimenes ārstu, kurš nosūta pie speciālistiem uz Stradiņiem. Esam pieraduši braukāt, jo Cēsīs reimatologa nav. Braukšana un ārstēšanās nav ne lēta, ne viegla,” stāsta liepēniete Jeļizaveta Aņisimoviča un piebilst, ka tieši tamdēļ Liepā izveidota sabiedriskā organizācija, lai kopīgi meklētu atbildes uz slimo cilvēku jautājumiem.
Biedrības biedri apgalvo, ka no valsts finansiālu atbalstu nesaņem.
“Tie, kuriem ir invaliditātes grupa, bez maksas izmanto sabiedrisko transportu. Tas arī viss. Reimatiķiem nav bezmaksas medikamentu, nav rehabilitācijas iespēju,” sacīja biedrības Liepas nodaļas vadītājas vietniece Zenta Raugule un piebilda: “Daudzi staigā ar sāpēm sakostiem zobiem.”
Rajona padomes galvenā speciāliste sociālās palīdzības jautājumos Ģertrūde Šūlmeistere “Druvai” skaidro, ka informāciju par veselības aprūpes iespējām artrīta slimnieki var saņemt pie ģimenes ārstiem, taču piekrita, ka iespējas ir atkarīgas no pašu slimnieku naudas maka biezuma.
“Var atrast ārstēšanās vietu Jaunķemeros, Jaundubultos, Līgatnē vai Vaivaros, taču maksa ir augsta. Par diennakti, kas pavadīta sanatorijā, jāmaksā ap 20 latiem. Ir procedūras, par kurām jāpiemaksā. Saprotu, ka daudziem reimatiķiem rehabilitācija nav pieejama,” atzīst Ģertrūde Šūlmeistere.
Konkrēti risinājumi valsts un pašvaldību līmenī netiek minēti, bet Liepas reimatiķi tikmēr darbojas, lai vismaz paši sev palīdzētu. Vairākus gadus biedrība rīko kursus un lekcijas. Arī šoziem būs psihologu vadītas nodarbības. Slimie cilvēki satiekas vingrošanas stundās, bet, lai sabiedriskajai organizācijai izdotos samaksāt par nodarbību laikā patērēto elektrību un apkuri ziemā, sievietes ada, tamborē un šuj.
