Ilona Gavrilova Ziemeļvidzemes karatē un kaujas cīņu klubā ”Tīģeri” trenējas septīto gadus, no desmit gadu vecuma.
Viņai ir pirmā brūnā josta, ko piešķir par pietiekami augstu profesionālo līmeni. 2005. gadā Ilona kļuva par kluba čempioni. Viņai jau ir desmit kausi, uz kuriem rotājas skaitlis 1. Tā vien liekas, ka cienīgu konkurentu rajonā viņai nav. Ilona ir cīnītāja, nežēlo sevi, ir mērķtiecīga un optimistiska.
Diemžēl trīs dienas pirms eksāmena par nākamo jostu viņa salauza pirkstu, tas notika skolas sporta dienā, ne karatē cīņu laikā. Nu uz eksāmenu jāgaida līdz maijam. Neskatoties uz savainojumu, Ilona apmeklē treniņus, dara visu, lai nezaudētu fizisko sagatavotību.
– Kas karatē ir tik saistošs?
– Šis sports man ir tik īpašs tieši tādēļ, ka esmu meitene. Esmu viena no retajām, kura var konkurēt arī ar zēniem. Tieši šī sajūta liek neatlaidīgi apmeklēt treniņus un censties iecerēto īstenot.
– Vai sportošanu nav problemātiski apvienot ar mācībām?
– Ir, jo sports paņem daudz laika – treniņi divreiz nedēļā, dažādi karatē semināri un sacensības. Taču karatē nekad neesmu atstājusi otrajā plānā – varētu teikt, ka tā ir mana prioritāte. Cenšos arī labi mācīties, nekavēt skolu, bet ir gadījumi, kad svarīgāka kļūst aizraušanās. Sākumā skolotājiem tas bija pārsteigums, ka trenējos karatē, piedalos sacensībās. Tagad visi ir pieraduši, izturas ar sapratni.
– Vai savu nākotnes profesiju arī saisti ar karatē?
– Gribētos jau, taču vēl īsti nezinu. Vēlos nodarboties profesionālā līmenī vai arī iegūt treneres iemaņas. Ir arī bailes riskēt, pilnībā nododoties šim sportam. Droši zinu, ka karatē būs mans hobijs. Cik profesionāli – rādīs laiks.
Dažreiz treneris Artis Līviņš netiek uz treniņiem un palūdz aizstāt viņu, trenēt mazākos bērnus vai manus vienaudžus. Tad varu pārliecināties, kāda es varētu būt nākotnē. Treneres lomā atceros, ka man vienmēr likts darīt vairāk nekā pārējiem, jo esmu spējīga. Mazos censoņus it nemaz nežēloju – viņiem jāstrādā tikpat smagi kā man. Trenēties ir vieglāk nekā trenēt. Trenējot kādu citu, vajag lielu pacietību un daudz enerģijas, taču vieglāk ieraudzīt savas kļūdas.
– Daļa cilvēku taču joprojām domā, ka karatē ir meitenēm netipisks, nepiemērots sporta veids, vai jūti šādu attieksmi?
– Manuprāt, šie stereotipi ir vecmodīgi un bez īpaša pamata. Daudziem tas var likties neprāts, ka meitene iziet laukumā un, nežēlojot sevi, cīnās tāpat kā zēni. Taču tāda nu es esmu – cīnītāja pēc dabas. Man tas drīzāk ir papildus dzinulis un adrenalīns – pierādīt visiem skeptiķiem, ka, par spīti stereotipiem, arī meitenes šajā sportā nav zemē metamas.
Ar negatīvu attieksmi saskārusies neesmu. Radinieki un draugi vienmēr bijuši saprotoši. Kaut gan sākumā arī viņi bija pārsteigti par sporta veida izvēli. Pārsvarā uztraucas par to, kā varu apvienot skolu un treniņus, vai slodze nav par lielu.
– Vai karatē iemaņas tev kādreiz dzīvē noderējušas?
– Līdz šim nopietnās situācijās nav nācies pielietot. Varbūt tādēļ, ka karatē pirmais un svarīgākais likums ir tikai un vienīgi aizsargāties, nevis tīši, apzinoties savu spēku, kādu fiziski ietekmēt. Vispār jau klasesbiedri arī nedaudz baidās no manis. Mācību gada sākumā mani ievēlēja par klases vecāko, jo es varot tikt galā ar zēniem.
– Vai traumas un savainojumi tevi nebaida?
– Nē, nekādas nopietnās traumas, par laimi, man nav bijušas, tikai zilumi sacensībās. Bet kas ir zilumi! Pat mazs bērns nevar iemācīties staigāt bez zilumiem. Bez traumām šajā sportā nevar iztikt – tās tikai stiprina cilvēku.
– Vai karatē ir fiziski grūts sports?
– Jā, vissvarīgākā ir izturība un centība. Es nebaidos grūtību, jo no laika gala visi no manis ir prasījuši vairāk, nekā tas būtu nepieciešams. Kad biju maza, tētis lika trenēties, lēkt ar lecamauklu, skriet. Jau no piecu gadu vecuma protu špagatu, šādi esmu pat aizmigusi pie televizora. Arī tagad treniņi lielā mērā balstīti uz labas fiziskās formas uzturēšanu – vienā treniņā vismaz 300 presītes, simts atspiešanās uz dūrēm. Slodze ir diezgan liela, bet esmu jau pieradusi. Treniņi ir manas dzīves sastāvdaļa, nevaru iedomāties nedēļas ritējumu bez tiem. Tā ir vieta, kur var izlādēties, atbrīvoties no negatīvajām emocijām.
– Vai tu uztraucies pirms cīņām?
– Kādreiz ļoti uztraucos, taču tagad esmu iemācījusies sevi kontrolēt, noskaņoties cīņai.
– Ko vēl iemāca karatē?
– Daudz ko morālajā ziņā. Pats galvenais – mērķtiecību, jo tas ir galvenais posms ceļā uz panākumiem jebkurā dzīves jomā. Trenējoties karatē, cilvēks kļūst stiprāks, bagātāks un pārāks par citiem ne vien fiziski, bet arī garīgi – tā ir prasme sevi kontrolēt, būt iekšēji stipram un prast savākties pat tādās situācijās, kad citi jau zaudē kontroli pār loģisko saprātu un neredz citas izejas, kā sākt izmantot savu fizisko spēku. Karatē man devis lielāku izturību, vairāk spēka, labāku reakciju un koncentrēšanās spējas. Esmu ieguvusi daudz labu draugu. Agrāk biju diezgan kautrīga, taču nu šī īpašība kaut kur pagaisusi, jo treniņos lielākoties esmu kopā ar zēniem.
– Ko tu ieteiktu meitenēm, kuras gribētu trenēties, bet baidās sākt?
– Nav tik traki, kā izskatās. Vajag nākt un pamēģināt. Varbūt sākumā tas nemaz neliksies tik saistoši un aizraujoši kā Džekija Čana filmās. Vispirms būs jāiegūst laba fiziskā sagatavotība un tikai tad jāķeras pie austrumu cīņu cienīgiem paņēmieniem.
Komentāri