„Pērļu zvejnieks”, „Kauja pie Knipskas”, „Kukažiņa” – šie ir tikai daži, bet spilgti dzejnieka un rakstnieka Jāņa Poruka darbi. Lai atcerētos J.Poruka dzīves gājumu, daiļradi un tiktos ar rakstnieka radinieci Maiju Grāpi (dzimušu Poruku), Cēsu kultūras centrā kopā pulcējās vairāk nekā 30 cilvēki.
Pasākumu organizēja Astrīda Kamša, lai atzīmētu J.Poruka 135. jubilejas laiku. Par rakstnieka darbiem un biogrāfiju stāstīja skolotājas, literātes Mirdza Putniņa un Ilga Grote, turklāt sarīkojumu bagātināja arī muzikālas miniatūras Alfrēda Kalniņa mūzikas skolas audzēkņu, vijolnieču Dainas Ozoliņas un Māras Rābantes un ērģelnieces Ilzes Rubikas izpildījumā. Atskaņoti tika arī dziesmu ieraksti ar iemīļotām melodijām. Turklāt bija iespēja iepazīties ar Cēsu centrālās bibliotēkas sagatavoto J.Poruka darbu izdevumu izstādi.
M.Putniņa atzina, ka 1871. gads, kad dzima rakstnieks, bija laiks, kad latviešu zemnieki krāja un taupīja, lai varētu iegādāties zemi un mājas, taču līdz ar to arī daudzi nokļuva parādsaistībās. Arī rakstnieka ģimenei 1883. gadā nācies zaudēt mājas, jo J.Poruka tēvs bija galvojis kādu lielu aizdevumu, taču, tā kā aizņēmējs nav varējis parādu atmaksāt, zaudējumi bija jāsedz rakstnieka tēvam.
M.Putniņa pievērsa uzmanību literatūras zinātnieka, J.Poruka biogrāfa Rūdolfa Egles teiktajam, ka rakstnieka dzimta ir viena no vecākajām Druvienā. J.Poruka dzimtās „Prēdeļu” mājas tolaik bijušas Cēsu apriņķī, bet tā ir tikai viena no rakstnieka saiknēm ar Cēsīm. Vienu gadu rakstnieks mācījies arī Cēsu pilsētas skolā. 1901. gadā J.Poruks Cēsu viesīgās biedrības namā saticis arī savu nākamo dzīvesbiedri – Ernu Pētersoni. Daudz gadu rakstnieks pavadīja Cēsīs, „Lāčos”, kur pie J.Poruka viesojies arī komponists Emīls Dārziņš. M.Putniņa atzīst: „Man vienmēr patikusi leģenda, ka varbūt tieši šīs mājas dārzā, kādu reizi viesojoties, pie E. Dārziņa atnākušas slavenā „Melanholiskā valša” skaņas.” M.Putniņa pat norādīja, ka šodien grūti pateikt, vai viņa dzeja, vai vārdi dziesmās ir ar lielāku nozīmi mūsu tautas kultūras dzīvē.
Arī rakstnieka pirmie darbi tika sagatavoti izdošanai tieši Cēsīs – pie izdevēja Jāņa Ozola. 1911. gadā
rakstnieku apglabāja Cēsīs, Lauciņu kapos, taču pēc 13 gadiem pārapbedīja Rīgā, Meža kapos.
M.Putniņa secināja: „ J.Poruku dzimta turpinās – Cēsīs ir mācījušies divi tās locekļi – Maija Poruka vidusskolā un Arnis Poruks mūzikas skolā.”
M.Grāpe dzīvo Jāņmuižā un ir bibliotekāre profesionālajā vidusskolā. Viņai dzejnieks sirdī saglabājies kā: „Bezgalīgi trausls, dziļi jūtošs cilvēks. Sava laika kultūras ziņā pārāks par daudziem. Nesaprastais. Tas, kuram dzīvot bija ārkārtīgi sāpīgi.”
Jautāta par to, vai mūsdienu lasītāji izprot J.Poruka daiļradi, M.Grāpe atbild noliedzoši: „Domāju, ka ne, tomēr ir atsevišķi cilvēki, kam iepatīkas šie darbi. Skolā, kurā strādāju, arī skolēniem pēkšņi iepatikās „Pērļu zvejnieks”.
J.Poruka dzeja ir ārkārtīgi dziļa, bet to ir grūti salīdzināt ar mūsdienu dzeju. Jauns jau labāk uztver savu laiku, bet, kad kļūst vecāks, sāk atskatīties pagātnē.”
M.Grāpe dalījās zināšanās par savu dzimtu un atzina, ka: „Tie, kas nes J.Poruka uzvārdu, ir vienas dzimtas pārstāvji.”
Rakstnieka radiniece skaidroja, ka pirms uzvārdu došanas 19. gadsimta pirmajā pusē, Druvienā dzīvojusi kāda liela ģimene: „Pats atraktīvākais bijis kalējs, saukts Kaļva Pēteris. Kaļvam Pēterim, kurš bija labs darbu darītājs un dziedātājs, iedeva uzvārdu Poruks. Ir doma, ka tas saistīts ar krievu vārdu „pulveris”, jo, ja viņu nokaitināja, viņš ātri „uzliesmoja” kā pulvermuca. Vēl šādu uzvārdu paņēma divi brāļi, tolaik darīja tā, ja ģimenē bija daudz cilvēku, tad daži paņēma vienu uzvārdu, citi citu.”
Līdz ar to J.Poruka dzimtas pārstāvjiem ir dažādi uzvārdi, piemēram, arī Buņģi, no kā var secināt, ka Buņģa tēla vārds „Kaujā pie Knipskas” aizgūts no radu uzvārda. M.Grāpe atzina, ka esot grūti izsekot dzimtas pārstāvju gaitām, jo dzimtajās mājās palicis tikai viens no dzimtas, pārējie devušies pelnīt naudu: „Ļoti daudzi strādāja ķieģeļu cepļos – acīmredzot tas bija tā laika labs peļņas avots.”
M.Grāpe tomēr norāda, ka lielākajai daļai dzimtā esot kopīgas iezīmes, piemēram, vaibsti un stāja.
Kā negaidīts, bet patīkams pārsteigums bija vēl divu J.Poruka radinieču klātesamība pasākumā. Nīna Eihenbauma, dzimusi Reinholde, pēc pārcelšanās no Alūksnes jau daudzus gadus dzīvo un strādā Raiskumā, pastāstīja, ka par radniecību uzzinājusi no
mātes, kura rakstniekam bijusi otrās pakāpes māsīca.
N.Eihenbauma atzina, ka ar rakstnieku asociējas: „Kaut kas balts, ļoti skaidrs. Daudz darbu iesākas ar balto krāsu – Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, Pie tava augstā, baltā loga.”
Savukārt raiskumietes Ilzes Rudzītes vectēvs bijis J.Poruka tēva māsas dēls. I.Rudzīte, stāstot par savām atmiņām un izjūtām Druvienā, minēja brūklenāju vainagus, silu, pļavas, gravas, tiltiņu: „Viss tas ir tuvs un mīļš. Visas atmiņas saistās ar Kukažiņas ceļiem.”
Centrālās bibliotēkas direktores vietniece Gunta Romanovska pastāstīja, ka bibliotēkā pieejamas apmēram 40 izdevumu grāmatas, tomēr neviens pirmizdevums. Visvecākie ir 1912. – 1914. gadā izdotie J.Poruka kopotie raksti.
J.Poruka darbi tulkoti krievu, vācu, lietuviešu, igauņu, angļu, franču, čehu, poļu, bulgāru, itāļu, pat grieķu valodā.
Komentāri