Trešdiena, 24. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija, Magdalēna

Rūpēs par Dieva dotajiem

Druva
00:00
10.03.2007
5

Sarunā Vecpiebalgas psihoneiroloģiskās slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietniece, starpnozaru sadarbības biedrības “Daiva” valdes priekšsēdētājas vietniece Inese Zārdiņa sabiedrību nedala veselajos un slimajos, bet viņa institūcijā, kur rūpējas par cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, nostrādājusi 25 gadus, tāpēc zina, kā mainījusies šo cilvēku aprūpe, kā mainījusies sabiedrības attieksme. Viņa sarunā nosauks dažus plusus un daudzus mīnusus, kas ļauj apgalvot, ka sociālās aprūpes sistēma valstī ir tikai pusgatava vajadzīgām pārmaiņām. Nav arī jāslēpj, ka šo sarunu iniciēja pirms pāris nedēļām Alsungā, “Reģu” pansionātā notikusī traģēdija.

– Ko kolektīvā pārrunājāt par “Reģos” notikušo?

– Mēs ļoti pārdzīvojām, jo ar tādiem pašiem cilvēkiem strādājam. Darbinieki daudz savā starpā runāja par to, kā būtu, ja pie mums kas tāds notiktu. Kā būtu jārīkojas? Runājām par evakuāciju, kur atrodas visu durvju atslēgas, vai katram no personāla tās pieejamas. Kā evakuēt guļošos pacientus. Izdomājām pat, kur zvanītu. Notikums ir negatīvs, šausmīgs, bet tas lika domāt. Ikdienā par tādām lietām neaizrunājamies.

– Jums arī ir liela veselības aprūpes iestāde, kurā pašlaik uzturas vairāk nekā 70 vieglāk un smagāk slimi pacienti.

– Negribas jau mest akmeni mūsu sistēmas lauciņā, bet, gribot negribot, tas ir jādara. Viens cilvēks nevar evakuēt 90 cilvēkus. Labi, tā ir nolaidība, ka viņa (darbiniece, kura dežurēja naktī Alsungas pansionātā –I.K.) aizsnaudusies, bet, ja tā tas nebūtu bijis… Tā evakuācija vienalga nebūtu iespējama. Es uzskatu, ka tādos augstākos līmeņos nav pārdomātas lietas, cik darbinieku vajag, lai kvalitatīvi aprūpētu mūsu kontingenta pacientus. Cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem ir smags kontingents. Par daudz lielas ir garīgās veselības aprūpes institūcijas, par daudz cilvēku atrodas vienuviet. Arī pie mums ir viena palāta, kur joprojām dzīvo pieci pacienti. Tas ir par daudz. Viņiem šauri, taču tas apgrūtina arī aprūpi.

– Ko darīt?

– Tas ir plašs jautājums. Risinājums ir pusceļa māju celtniecība, grupu dzīvokļu atvēršana, taču tā lieta ir jāskata kopumā. Jābūt sistēmā pakāpenībai. Vajadzētu būt tā, ka veselības aprūpe nav tik strikti nodalīta no sociālās jomas. Kad cilvēks griežas pēc palīdzības pirmoreiz, kaut vai pie psihiatra, būtu jāpieslēdzas sociālajam darbiniekam, lai varētu raudzīties, kas ar klientu tālāk notiek, kādas vajadzības. Bet sociālo darbinieku mums katastrofāli trūkst. Psihologu pieejamība nav pietiekama. Bieži tas ir maksas pakalpojums. Kas jādara? Jāveido dienas centri pilsētā, lai būtu, kur šiem cilvēkiem aiziet, lai būtu ar ko nodarboties. Svarīgi, lai cilvēki paliek sabiedrībā, nevis viņus izolē un tad domā, kā viņus no jauna integrēt.

– Jūs darbojaties arī starpnozaru sadarbības biedrībā “Daiva”. Organizācijā, kura aizstāv garīgi slimu cilvēku vajadzības un tiesības, iesaistās projektos, sniedz ieteikumus institūcijām. Jūs uz-klausa?

– Institūcijās visu ļoti labi saprot, bet viss atduras pret finansējumu. Situāciju nevar atrisināt ne rīt, ne parīt. Tam būs vajadzīgi vairāki gadi. Sistēma ir jāsakārto. Ļoti lēnām un pamazām jautājumus risina, jo iniciatīva nāk no pašām aprūpes iestādēm kaut ko uzlabot, piebūvēt, paplašināt. Arī mūsu darbinieki strādā ar lielu entuziasmu.

– Bet kā vajadzētu būt?

– Vajadzētu būt visaptverošai programmai valsts līmenī, valdības idejām.

-Vai valsts būtiskām izmaiņām sociālajā sfērā ir gatava?

– Daudz jāmaina. Varbūt, ka nav arī gatava. Klausījos Dombura diskusiju “Kas notiek Latvijā?”, tika teikts, ka valdības koalīcijas programmā no piecpadsmit punktiem neviens neietvēra sociālo jomu. Nav šāda punkta, lai tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība. Bet joma jau neskar tikai mūsu kontingenta cilvēkus, bet attiecas arī uz cilvēkiem ar īpašām fiziskām vajadzībām, uz bērniem, kuri ārpusģimenes aprūpē, arī ģimenēm, kas sociālo darbinieku redzeslokā, vecajiem cilvēkiem, pensionāriem, kuri, manuprāt, arī atstāti novārtā. Sistēmā nav kopēja skatpunkta, kā jautājumus risināt.

– Bet arī nevalstiskās organizācijas izstrādā stratēģijas, akcentē lietas, kas jārisina. Pieminējāt dienas centrus, darba vietu izveidošanu cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem.

– Jau pirms vairākiem gadiem uzsvērām aprūpes pēctecības lomu, lai klients justos labi, lai būtu speciālistu uzraudzības lokā. Teicām, ka jāveido alternatīvās aprūpes institūcijas, dienas centri, subsidētās darba vietas. Ja runāju par garīgajām slimībām, tad to hroniskums sekmē izmaiņas personībā. Tam seko, ka cilvēki zaudē darbu, nav ienākumu, zaudē dzīvesvietu. Psihoneiroloģiskajā slimnīcā padomju laikos bija pieraksta vieta. Tas nav pareizi. Ja šis cilvēks no sākuma būtu sociālā darbinieka rokās, ja risinātu nodarbinātības jautājumus, būtu pareizi izmainīts darba režīms?

– Jūs tiešām pieļaujat, ka darba devēji ir šādi pretimnākoši?

– Nav, bet arī ar viņiem jāstrādā, jāskaidro. Tagad gatavojos semināram, kur runa būs tieši par nodarbinātības veicināšanu. No mūsu pacientiem projektā piedalās jau seši cilvēki, ir izveidotas darba vietas slimnīcā. Divi strādā kopā ar dārznieku, divi pie māsas saimnieces -lāpa un šuj. Divi darbojas galdniecībā, pieremontē mēbeles. Aicināsim uz sarunām arī uzņēmējus, lai risinātu nodarbinātības jautājumus. Bet, runājot par alternatīvo aprūpi, labs piemērs ir Valmieras rajona pansionāts “Rūja”, kur izveidota pusceļa māja. Diemžēl daudz pašvaldību, kuru teritorijā būtu līdzīgas iespējas, arī cita alternatīvā aprūpe, grūti nosaukt.

– Kāds ieguvums no alternatīvās aprūpes slimajiem cilvēkiem?

– Viņš nav mājās, četrās sienās. Ar mūsu kontingenta cilvēkiem ir tā, ka ne visus var laist vienus uz ielas, var pazust. Dienas centrā viņš ir sabiedrībā, cilvēkos. Tuvinieki viņu no rīta atved uz dienas centru, vakarā izņem. Pa dienu strādā speciālisti, notiek atbilstoša vajadzībām rehabilitācija. Pie dienas centra var būt izveidotas subsidētās darba vietas, kur cilvēki kaut ko lietderīgu pa-veic.

– Pieminējāt tuviniekus. Cik daudz rūpju atstājam uz viņu pleciem?

– Attieksme ir divējāda. No vienas puses, tiešām jārūpējas par savu slimo tuvinieku, viņš jāaprūpē. Kāpēc tik daudz cilvēku atrodas šajās institūcijās, ja ir tuvinieki, mājas? Ir, kas vairs nespēj savus mīļos aprūpēt, tas prasa ārkārtīgu emocionālu piepūli. Tuvinieki psiholoģiski izdeg. Institūcijas ir pār-logotas, arī mūsu slimnīca. Pacientu ir par daudz. Nav nevienas šāda tipa iestādes, kur būtu brīvas vietas. Pacienti stāv garās rindās, tuvinieki zvana, meklē vietas. Tāpēc izeja būtu alternatīvā aprūpe. – Tas nozīmē, ka garīgi slims cilvēks ir ciešākā saskarsmē ar sabiedrību. Cik sabiedrība tam gatava?

– Padomju laikos “nebija” šādu cilvēku. Viņus izolēja, iestādes, kur viņus ārstēja, viņi uzturējās, bija slēgta tipa. Restoti logi, iežogota teritorija… kaut kas no šiem stereotipiem joprojām saglabājas, bet ko-pumā attieksme mainās. Mūsu pacienti iet uz veikalu, pie friziera, uz baznīcu. Cilvēki vairs tam nepievērš uzmanību. Tagad neesmu dzirdējusi nievājošas runas par mūsu pacientiem, mūsu iestādi. Man liekas, ka tieši Vecpiebalgas sabiedrība ir kļuvusi atvērtāka, bet plašāka sabiedrība baidās. No kā cilvēks baidās? No nezināmā. Līdz ko to iepazīst, tā izrādās, ka nav no kā bīties.

-Kādreiz teica, ka trakie un trakomāja, tagad tā nemaz nedrīkstētu. Sabiedriskās organizācijas runā arī par šādi slimo cilvēktiesībām?

– Viņu cilvēktiesības ir tieši tādas pašu kā mūsu, kā paši sakām, normālo. Ir tiesības uz dzīvojamo platību, tiesības uz izglītību, darbu, veidot ģimeni. Tiesības saņemt veselības, sociālo aprūpi. Tiesības uz visu privāto.

– Un tomēr viņi atšķiras…

– Es vienmēr saku, ka mēs ne ar ko neatšķiramies. Kā? Mēs taču arī varam nopietni saslimt. Piemēram, ar hronisku sirdskaiti. Vajadzīga ilgstoša, nopietna ārstēšana? Vajadzīga. Tāpat ir ar psihiskajām kaitēm.

– Bet sakām taču, ka šiem cilvēkiem ir sava pasaule, mums mūsējā? Ko tad nozīmē šis jēdziens?

– Viss ir saistīts ar saslimšanas specifiku. Visbiežāk simptomātika liek savādāk uztvert pasauli. Un savā savādajā pasaulē jādzīvo. Te strādājot, mēs tās lietas saprotam un pieņemam, ka viņi tādi ir.

-Ko jūs esat iemācījusies, šeit strādājot?

– Mēs visi kolektīvā esam ļoti empātiski. Viņu dzīves mūs ļoti iespaido, bet ar laiku šajā jomā strādājošie iemācās palīdzēt, atbalstīt, uzklausīt, bet nepārdzīvot viņu dzīvi. Esmu iemācījusies nepielaist viņu problēmas sev tuvu klāt.

– Pēc Alsungas traģēdijas turienes draudzes mācītājs sacīja, ka bojā gājusi liela daļa viņa draudzes. Teicāt, ka arī jūsu pacienti nereti iet uz baznīcu…

– Iet uz baznīcu, un mācītājs brauc pie mums. Viņiem ir vēlme parunāties, paklausīties, gūt garīgumu. Mums taču pašiem, aizejot uz baznīcu, iestājas miers, pārdomas, mācītāja runa mūs aizrauj. Viņiem ir tieši tāpat. Atkal nonākam pie tā, ka mūs tā nevar sadalīt.

– Kāpēc tomēr viņus saucam par Dieva dotiem cilvēkiem?

– Ja runājam par pasaulīgām un garīgām lietām, tad es vienmēr saku, ka viss notiek tā, kā tas ir. Ir lietas, kuras nevaram ietekmēt. Mēs nevaram ietekmēt to, lai šādu cilvēku mums sabiedrībā nebūtu. Viņi mums doti, mums, kas sevi saucam par normālajiem, lai no viņiem kaut ko mācītos. Lai mēs mācītos līdzjūtību, sniegt atbalstu, palīdzību, lai mācītos mīlēt. Mīlēt cilvēkus, jo visi esam mīlestības cienīgi.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
4

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
67

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
35

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
60

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Mazajam liepēnietim Kārlim īpaša uzmanība

00:00
22.07.2024
53

Vidzemes slimnīcā sagaidīts šī gada 400. bērniņš – puisītis Kārlis, kurš piedzimis liepēniešu ģimenei, informēja Vidzemes slimnīcā. Pasauli satikt Kārlis ieradās 10. jūlijā plkst. 11:52, mazulis dzimšanas brīdī svēra 3020 g un bija 51 cm garš. Tā kā arī abiem vecākiem – Kristiānai un Kristiānam – vārds sākas ar K, arī jaundzimušajam dots vārds, kas […]

Dienestu posteņiem būs ērtākas telpas

00:00
21.07.2024
49

Lai uzlabotu ēkas energoefektivitāti, aktīvi noris būvdarbi pašvaldības ēkā Brāļu Kaudzīšu ielā 9, Jaunpiebalgā. Ēkā atrodas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Jaunpiebalgas postenis. Darbi jau no pirmajām dienām pavasara beigās sokas raiti, vērtē Jaunpiebalgas apvienības pārvaldes vadītāja Dace Bišere-Valdemiere. Ja atklājas kādas problēmas, tām ātri rod risinājumu: “Bet jāteic, […]

Tautas balss

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
19
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
14
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
13
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
12
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
31
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Sludinājumi