Jau septiņpadsmit gadus dzīvojam savā neatkarīgā valstī. Tas bijis iespējams, pateicoties tiem 138 Latvijas PSR Augstākas padomes deputātiem, kuri 1990.gada 4.maijā balsoja par „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Viņu vidū bija arī Druvis Skulte, kurš daudzus gadus bijis aktīvajā politikā, vien tagad notiekošo vēro nedaudz no malas. Tāpēc saruna šoreiz vairāk vijās ap un par politiku.
Pavērsieni varēja būt dažādi
– Vai 4.maija notikumi joprojām ir atmiņā?
– Tagad pelavas nobirušas un palikuši galvenie ieguvumi. Pamatā tas ir viens, par ko mēs runājam vismazāk, proti, cilvēka, vārda un pārvietošanās brīvība. Šo ieguvumu nevar izmērīt naudā. Tagad ikviens brīvi var izteikt savu viedokli, un neviens viņu nesāks par to vajāt. Tiesa, latvieši ir kautrīgi viedokļu izteicēji, viņi labāk ik pa laikam rada sev neformālas autoritātes, kuras nedrīkst kritizēt. Tagad slikts tonis skaitās kritizēt Vairu Vīķi – Freibergu, lai gan ir par ko kritizēt. Es nekaunos to darīt, varu publiski pateikt lietas, kas man viņas rīcībā nepatīk, un tas ir tikai normāli. Bet latvietim jau tā, tiklīdz kāds tajā kalniņā pakāpies, viņš kļūst neaizskarams. Nedrīkst pieļaut, ka veidojas personas, kuras sāk likt dieva vietā, par kurām nedrīkst pat karikatūras zīmēt. Šajā jautājumā jāmācās no citām kultūrām. Piemēram, Anglijā ne karaliene, ne premjers tāpēc nekļūst sliktāki, ka par viņiem ir vesela gūzma anekdošu, karikatūru, filmiņu, parodiju. Stipru cilvēku tas dara tikai stiprāku. Tas parāda arī tautas spēju paskatīties no jebkura skatu punkta uz jebkuru procesu un jebkuru autoritāti.
– 4.maija balsojums par Neatkarības deklarāciju bija sava veida izaicinājums, sekas nevarēja prognozēt. Te taču joprojām bija PSRS karaspēks.
– Protams, pavērsieni varēja būt dažādi, nevarējām prognozēt, kāda būs Maskavas reakcija. Tas bija forsmažors, ko nevarējām kontrolēt. Ja melnie spēki būtu ņēmuši virsroku Maskavā, arī Latvijā vietējie pakalpiņi izdarītu savu melno darbu. Bet tolaik par to nedomājām, bija apņemšanās izdarīt darbu un pa-veikt to pareizi. Netrūka kritiķu, kas teica, ka 4.maija deklarācija ir pārāk mīksta, ka vajag visu uzreiz – deboļševizāciju, deokupāciju. Man gan šķiet, ka deklarācija bija ļoti labi izstrādāta, neviens no malas nediktēja, rakstiet tā vai šitā, tas bija kolektīvs darbs, un tika uzklausīti gan radikāli, gan mērenāki viedokļi. Visas lietas jādara pakāpeniski, ņemot vērā, ko konkrētajā laikā un vietā var izdarīt. Manuprāt, tajā mirklī deklarācija bija optimāla, un tā neradīja lielas pretdarbības. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, mums bija jārēķinās, ka PSRS militāri rūpnieciskais potenciāls, kam šīs pārmaiņas ļoti nepatika, bija koncentrēts Rīgā un pārējā Latvijā.
– Vai viegli atrast to racionālo kodolu, neiekrītot galējībā, sak, tagad dzenam visus laukā un sākam no nulles?
– Tas ir viens no politikas pamatprincipiem, ka jāpatur galvā galvenais mērķis, rīcību izvēloties konkrētajam brīdim adekvātu. Tas darbojas arī likumdošanā. Var jau pieņemt likumus, ka tūlīt visiem piecas reizes palielināsim algas vai pensijas, bet, ja to reāli nevar izdarīt, tā ir tukša solīšana un cilvēku mānīšana. Tāpat ar 4.maija deklarāciju. Tika pateikts, ka pakāpeniski atjaunojam valstiskumu, ka Satversme ir atjaunota, bet mēs nekontrolējam savu teritoriju. Latvijā atradās PSRS karaspēks, arī pasaule vēl nebija skaidri definējusi savu atbalstu mums. Ja tobrīd būtu prasījuši maksimumu, bet ne ASV, ne Anglija nebūtu mūs atbalstījušas, sekas varēja būt visādas. Lielvalstis toreiz cerēja, ka Gorbačovs būs tas brīnumdaris, kas visu atrisinās miermīlīgā ceļā.
– No cilvēkiem nedzirdat pārmetumus, ka 4.maija ideāli ir nodoti?
– Domāju, ka tā nav, jo, kā jau teicu, tā galvenā brīvība mums ir dota. Katrs domāja par nākotni, vadoties pēc savas sapratnes. Bija cilvēki, kuri pārmaiņas izmantoja, lai taisītu biznesu un pelnītu lielo naudu. Protams, katrs jau cerēja uz brīnumu, cilvēka dabā ir ticēt, ka viss atrisināsies pats no sevis. Jā, ne visi bijuši ieguvēji, bet tādi brīnumi nevarēja būt, jo necēlām jau komunismu. Tādēļ valstī jābūt sociālajām programmām, kas pagaidām ir neapgūts lauciņš, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem nav veiksmes un uzņēmības, lai attīstītu savu biznesu. Valstij jādomā ne tikai par lielajiem biznesmeņiem un nodokļu maksātājiem, bet arī par tiem, kuriem iet švakāk.
Manuprāt, lielākie ieguvēji ir tie, kuri piedzima tajā laikā, jo viņiem ir dota šī brīvība veidot savu dzīvi tā, kā mēs savā jaunībā nevarējām. Viņi tagad beidz vidusskolas, un priekšā izšķiršanās – ko darīt? Jauniešiem ir pavisam cits skatījums uz pagātni, viņi netic, ka bijuši laiki, kad veikali bija tukši, kad nebija datoru, kad retais prata angļu valodu. Pagājuši tikai 17 gadi, bet kā viss mainījies! Tagad tie, kuriem apņēmība, var tikt tālu. Protams, te darbojas daudz un dažādi faktori – pašu gribēšana, varēšana un nenoliedzami arī rocība.
– Bet pirms 17 gadiem nedomājām, ka tik daudzi brauks strādāt uz ārzemēm.
– Te nav viennozīmīgas atbildes, tāpat kā nav absolūti sliktu vai absolūti labu lietu. Tie, kuri aizbrauc, saka, ka dodas pelnīt naudu. Man liekas, tas nav izšķirošais, svarīgākais ir darba organizācija, attieksme un sistēma, kas valda valstīs, uz kurām latvieši brauc strādāt. Arī mūsu valstij jādomā, kā uzlabot darba devēju un darba ņēmēju attiecības, lai būtu dialogs, lai darba ņēmējs nejustos beztiesīgs.
Mani iepriecina, ka Īrijā vai Anglijā latvieši iegūst uzņēmējdarbības pieredzi un sāk veidot savu biznesu. Daļa paliek tur, daži atgriežas, lai attīstītu uzņēmējdarbību Latvijā.
Te var atcerēties, ka latvieši visos laikos braukuši peļņā uz ārzemēm – Brazīliju, Krieviju, ASV. Arī pirmās Latvijas vadoņi mācījās un strādāja ārzemēs un tur iegūto vēlāk izlietoja Latvijas uzplaukuma veicināšanai. Tāpēc nav pareizi apgalvot, ka tie, kuri brauc strādāt ārzemēs, ir sliktie.
Stājoties Eiropas Savienībā, akceptējām arī brīvo darbaspēka kustību, tāpēc jāsamierinās, ka būs cilvēki, kas strādās ārpus Latvijas, un būs iebraucēji no citām valstīm, kas strādās Latvijā. Protams, būs politiķi, kuri brēks, ka nevienu nelaidīsim ārā, citi, ka nelaidīsim nevienu iekšā, bet tas nav risinājums.
Visus akmeņus nevar nolasīt
– Tagad esi aizgājis no politikas?
– Sekoju līdzi notiekošajam, bet aktīvajā politikā, kur to putru vāra, no tā esmu nedaudz pagājis malā. Tāpat kā Andris Šķele Tautas partijā, tā es „Latvijas ceļā” tagad esmu ierindas biedrs (pasmejas). Tikai atšķirībā no viņa es nedodu padomus. 15 gadi, kamēr atrados aktīvajā politikā, var pamatīgi iztukšot, tāpēc nepieciešams atgūt spēkus, iekrāt jaunas idejas, jo interese par politiskajiem notikumiem nav zudusi. Visiem procesiem sekoju līdzi.
– Kāpēc nāk klajā šie partiju slepenie līgumi, ar ko tas saistīts – ar Valsts prezidenta vēlēšanām vai Lemberga apcietināšanu?
– Ja kaut kas ir ne tā darīts, tas agri vai vēlu parādīsies atklātībā. Tāpat kā uz lauka akmeņi. Var jau tos nolasīt, bet pēc dažiem gadiem tie atkal jālasa.
Liktenis tā vēlējies, ka esmu bijis samērā tuvu šiem procesiem. Kad pirms desmit gadiem man bija saruna ar cienīto Lemberga kungu, pārliecinājos, ka mums ir pilnīgi atšķirīgi pasaules uzskati. Viņš uzskatīja, ka nauda var visu, ka vienlaicīgi var nodarboties ar politiku, biznesu un ekonomiku. Manuprāt, viņš kļuva par savu vājību upuri. Nevar pastāvēt divi varas centri, situācija, ka formāli lēmumus pieņem parlamentā un valdībā, bet neformāli ir cilvēks, kurš atļautiem un neatļautiem līdzekļiem mēģina ietekmēt lēmumu pieņemšanu sev par labu. Viss nonāca tik tālu, ka pirms pēdējām vēlēšanām viņš jau parādījās pie koalīcijas galda.
Lai gan tas nav nekas jauns, līdzīga situācija bija 90.gadu beigās. To savulaik Šlesers aprakstījis, tikai tagad viņš par to negrib runāt. Ja pārlasām viņa intervijas žurnālos pirms vairākiem gadiem, tur tas atrodams. Atbrauca cienītais kungs no Ventspils un lamāja visus, sākot ar premjeru, beidzot ar ministriem, ka viņi neko nesaprot, ka visi dara nepareizi, ka jādara tā, kā viņš domā. Ja šie cilvēki nespēja viņu nolikt pie vietas, tur varēja būt divi iemesli. Vai nu viņi bija fiziski, morāli vai garā vāji, vai tomēr bija vainīgas tās pašas nelaimīgās finanses, kas cilvēkus padarīja vājus un trauslus. Bet to lai šķetina prokuratūra, tiesībsargi.
Sliktākais, ka šajās politiskajās spēlēs iesaistās masu mediji. Piemēram, lai „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicētu kādu citu viedokli, kas nesaskan ar cienītā vīra viedokli, bija jāsaņem kunga un ķeizara Lemberga atļauja, kurš pamatīgi kūrēja šos jautājumus. Kā zinu, bija doma iegūt arī televīzijas kanālus, kas aizstāvētu viņa viedokli, tad mēs pārvērstos par Latīņamerikas valsti, kur viens naftas barons nosaka visu. Protams, ekonomika allaž ietekmēs politiku, bet tas nedrīkst notikt tik rupjā un brutālā veidā, kā tas bija sācies Latvijā.
Dažas promiles
– Vai ar Cēsīm vēl ir sasaiste?
– Biežāk esmu Raunā, kur dzīvo mani vecāki, Cēsīs piestāju vien caurbraucot. Diemžēl dzīve ir tik strauja, ka reti sanāk šajā pusē paviesoties. Agrāk bija vienkāršāk, tagad jāsecina, ka jaunā sabiedriskā formācija uzliek citus pienākumus, nav iespējams atlicināt laiku, lai paviesotos dzimtajā pusē. Bet par Cēsīm varu teikt tikai tos labākos vārdus, pilsēta uzplaukst un attīstās.
– Agrāk tev vaļasprieks bija mūzika.
– Tas turpinās, jo savs hobijs katram vajadzīgs. Spēlēju pat divās brigādēs. Viena ir „Vidzemnieki”, kur darbojos kopā ar savu skolas biedru Jāni Pavasari un Ināru Rubīnu. Tiesa, uzspēlējam tikai reizi gadā Bauskas kantrī festivālā. Sanākam, pamēģinām, un aiziet.
Tad ir vēl viena vietējā brigāde, kur esam kopā ar akadēmijas biedriem un bijušajiem mūziķiem. Tāda 40 gadnieku kompānija. Šis hobijs liek arī sevi organizēt, jo katru trešdienu ir mēģinājumi, aptuveni divas reizes mēnesī uzspēlējam kādā pasākumā. Sevi īpaši nereklamējam, bet labākā reklāma ir labi nospēlēta ballīte. Nosaukums mums ir ļoti pretenciozs – „6 promiles”, kas ir kā neliela parodija par „Sesto jūdzi”. Kompānija interesanta – celtnieki, veikalu vadītāji un pat divi vēstnieku šoferi. Muzicējam kantriroka stilā, mani mūzikas instrumenti kopš skolas laikiem palikuši nemainīgi – ģitāra un mutes harmonikas.
– Un kā ar tām sešām promilēm?
– Nu, nevar jau to atļauties, jo klausītāji nedrīkst ciest, ka stiprāku dzērienu iespaidā zūd izpildījuma kvalitāte. Katrā ziņā nosaukums zīmīgs, un cilvēki to atceras. Ja mēs būtu „Putniņi” vai „Zaķīši”, tas izplēnētu kopējā masā, bet tagad tās „promiles” paliek atmiņā.
Komentāri