“Kāda te nomale? Te ir forša dzīve. Ja es ko sagrēkotos, lielākais sods būtu izsūtījums uz Rīgu,” sagaidot pagalmā, saka “Jaunceplīšu” saimnieks Jānis Bogomazovs.
Kad Bresis aicināja sākt saimniekot, Bogomazovi no mājas Straupes centrā pārcēlās uz Zaigas tēva mājām pašā nomalē. “Sākām celt kūti, tad ne viens vien prasīja, vai nebaidāmies Sibīrijas. Uzskatīja par dumiķiem, kuri no pilsētas pārvācas uz džungļiem. Arī tēvs, kurš te dzīvoja, brīdināja, ka zeme mālaina. Bijām vieni no pirmajiem. Tad uzbūvēja gandrīz kilometru garo ceļu no mājas līdz lielajam, kas iziet Stalbes pagastā,” pagātnē kavējas saimniece Zaiga un piebilst, ka savukārt līdz Ungura ezeram vien četri kilometri.
“Jaunceplīšu” ganāmpulkā patlaban ir 20 mājlopu. Par tiem rūpējas veterinārārsti no pašu pagasta un Inciema, savukārt pārraudzību saimnieki uzticējuši speciālistei Stalbē.
“Iejūgušies te esam, nekas neatliek. Abiem ir pensija. Kaimiņi mums labi, ja ne, diezin, vai te dzīvotu. Cik nav dzirdēts, kā citur plēšas. Stalbēnieši mums tuvāk nekā pašu pagasta ļaudis.
Stalbē
braucam uz veikalu. Nekad neesam ieputināti, stalbēniešu greideri parūpējas, Straupes – ir ļoti tālu,” saka saimnieks, bet saimniece piebilst, ka nomale tomēr ir un paliek nomale: “SMS pieslēgts ministrijai, vismaz tā tieku pie jaunākās informācijas. Kūtī bez pārtraukuma skan radio, bet tur vairāk par ārzemēm stāsta, ne Latvijas laukiem. Visu laiku jāinteresējas, kas jauns, kādas iespējas piedāvā. Neviens nenāks un nepiedāvās.”
“Jaunceplīšu” apkārtne – māja, simtgadīgu ozolu ieskauta, ozoliem iezīmēts vecais ceļš – atgādina par dzīvi pirms pāris gadsimtiem. Ja ne turpat netālu mūsdienīga kūts, tehnika…
Komentāri