Divus mēnešus Cēsu sporta skolu vada direktors Jānis Naglis, kurš uzvarēja pašvaldības izsludinātajā konkursā uz amatu. Viņš šajā jomā nav iesācējs, pirms tam strādājis Ogres sporta skolā, kur bijis metodiķis un direktora vietnieks. Tagad situācija arī Cēsīs apzināta, tāpēc aicinājām jauno vadītāju uz sarunu. Sports, kas rosina domāšanu
– Kāda ir direktora tiešā saistība ar sportu?
– Sports no mazām dienām manī ir iegūlis un kļuvis par lauciņu, kurā joprojām darbojos. Cik ilgi sevi atceros, vienmēr esmu bijis aktīvajā sportā un interesējies par to. Tā kā dzīvoju tuvu Rīgai, bija iespējas apmeklēt hokeja spēles, redzēju arī mūsu slavenāko komandu Rīgas “Dinamo”.
Nedaudz esmu trenējies vieglatlētikā, spēlējis basketbolu, telpu futbolu. Skolas laikā ziemā uz ezera spēlēts hokejs, vasarās, dzīvojot laukos, kopā ar puikām futbols. Tomēr sirdsmīļākais sporta veids ir orientēšanās. Ogres tuvumā ir Zilie kalni, tur bija iespēja nodarboties ar skriešanu un orientēšanos, bija labi treneri, tā arī nokļuvu šajā sportā, ko esmu izvēlējies par galveno. Uzskatu, ka tas ir viens no demokrātiskākajiem sporta veidiem, kas rosina domāšanu un iztēles spējas. Vienlaicīgi jāmāk atrast pareizo virzienu, sekot līdzi kartei, jābūt arī pietiekami ātram distancē, lai sa-sniegtu labāku rezultātu. Esmu pārreģistrējies Cēsu orientēšanās klubā “Meridiāns”, tā sastāvā jau startēju Daugavas kausa stafetēs, kur ieguvām piekto vietu, aktīvi cenšos piedalītos kluba seriālos otrdienās.
– Divus gadus pēc kārtas orientēšanās atzīta par gada populārāko sporta veidu. Tas atbilst realitātei?
– Šis ir masveidīgs sports. Orientieristi startē no sešu gadu vecuma līdz pat 80 – 90 gadiem. Te var piedalīties ikviens, neatkarīgi no gadiem un pieredzes, arī rezultāts var nebūt galvenais. Svarīgākais, ka cilvēks ir brīvā dabā, mežā, viņš ir kustībā.
Balsojums par popularitāti pierādīja orientieristu vienotību, jo tika ap-zināta liela daļa sportistu, lai aicinātu viņus atbalstīt savu sporta veidu. Tas bija labs solis, lai atgādinātu, kas ir orientēšanās, ka tā joprojām ir populāra, ka ar to nodarbojas ļoti daudzi. Varbūt citu sporta veidu pārstāvji nebija tik aktīvi.
Par orientieristu kopības sajūtu liecina arī tas, ka viņi mežā viens otru nelaimē neatstās, ja kāds apjuks apkārtnē un kartē, otrs labprāt apstāsies un palīdzēs. Viss funkcionē pareizi
– Kā nonācāt Cēsu sporta skolā?
– Ieraudzīju laikrakstos sludinājumu un nolēmu pamēģināt. Tobrīd biju aizgājis no Ogres sporta skolas un strādāju citur, tomēr bija sajūta, ka sports ir mana sfēra, jo esmu ieguvis atbilstošu izglītību, jūtos tajā kompetents. Nozīme bija arī tam, ka Cēsu sporta skola ir viena no lielākajām un prestižākajām , tāpēc vadīt to ir liels gods.
– Kādas ir atziņas pēc diviem darba mēnešiem?
– Esmu nonācis krietni lielākā kolektīvā. Ogrē bija 300 audzēkņu, te – 1070, arī treneru un tehnisko darbinieku ir vairāk. Patīkami strādāt ar cilvēkiem, kuri ir kompetenti savā jomā, darbojušies ilgus gadus un man, ienācējam, neliedz padomu un informāciju. Arī pašvaldībā ir liela pretimnākšana, varu tur atrast atbildes uz nezināmo, lai nepieļautu kļūdas.
– Kas, jūsuprāt, nosaka lielo audzēkņu skaitu sporta skolā? Pilsētā ir arī daudz dažādu citu iespēju aizpildīt brīvo laiku.
– Ne visi audzēkņi dzīvo pilsētā, apmēram puse nāk no rajona pagastiem. Manuprāt, vēlme sportot ir normāla, jo Cēsīs sports vienmēr bijis populārs, te allaž darbojušies aktīvi un populāri sportisti. Sportā rodas komandas gars, tas audzina patstāvību, jo, braucot uz sacensībām, kas notiek vairākas dienas, jāmāk tik galā ar problēmām un sadzīviskajām vajadzībām. Sports ir tas, kas saliedē.
– Ir teiciens par jauno slotu, kas tīri slauka. Vai jaunais direktors plāno ienest jaunas vēsmas Cēsu sporta skolā?
– Daži jauninājumi ir padomā, bet visu māju no jauna necelšu. Viss funkcionē pareizi, varbūt daži jautājumi jāpagriež citā rakursā. Bet darba netrūks, jo nākamgad jāveic skolas akreditācija, jāpārstrādā programmas, būs arī jauna licencēšana. Visiem kopā būs jāizmanto radošais potenciāls, lai to paveiktu atbilstoši prasībām. No jauna jāizstrādā sporta skolas nolikums, kurā nepieciešamas jaunas vēsmas. Mainījušās likumu prasības, kas arī jāņem vērā, veicot šos darbus. Katrā ziņā priekšā nopietns periods.
– Sporta skolas direktoram jābūt aktīvam sportistam, vai viņš var būt biroja darbinieks, kurš sportā ir spēcīgs tikai teorētiski?
– Manuprāt, teorētiķim būtu grūti. Jābūt tiešai saistībai ar sportu, mēģinot aptvert visu, kas ir skolā. Jāseko līdzi notikumiem, jāzina rezultāti, sasniegumi, lai, satiekot sporta skolas audzēkņus, varētu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Lai arī audzēkņi redz, ka direktors ir sportisks cilvēks, kurš kopā ar viņiem var pa-skriet, uzspēlēt bumbu.
– Vai jaunais direktors lielāku atbalstu sniegs savam iecienītākajam orientēšanās sportam?
– Visi sporta veidi ir līdzvērtīgi, katram jāsaņem atbalsts. Nevar likt uzsvaru tikai vienam. Ir ar ko lepoties
– Kuri Cēsu jauno sportistu panākumi jums sagādājuši lielāko prieku?
– Pēdējā laikā labi sasniegumi ir basketbolā. Mūsu puiši veiksmīgi startējuši Eiropas jaunatnes basketbola līgā, arī Alfrēda Kraukļa piemiņas turnīrā izcīnīta pirmā vieta. Prieks par jaunajiem biatlonistiem, kuri ar labiem panākumiem startējuši Latvijas un starptautiskajā mērogā. Orientieristi sevi labi pierādīja jaunatnes grupā, arī vieglatlētiem ir labi rezultāti, kas īpaši uzslavējami tāpēc, ka atbilstošas treniņbāzes viņiem nav. Uzskaitījumu varētu turpināt, jo katrā sporta veidā mums ir godalgoto vietu ieguvēji valstī, tātad, sporta skolai ir ar ko lepoties.
– Latvijas mērogā mūsējiem veicas labi, bet starptautiskos mačos tā īsti netiekam klāt galvgalim. Vai tas skaidrojams ar to, ka Latvijas iekšējā konkurence ir pārāk maza?
– Ir vairāki skaidrojumi. Viens – pārlieku agrā specializācija. Latvijā darbojas sistēma, ka jau no mazotnes bērnus sāk gatavot rezultātu sasniegšanai konkrētā sporta veidā. Ārzemēs sākumā ir sagatavošanās posms, kurā notiek vispārēja fiziskā sagatavošana, lai vēlāk varētu specializēties. Iespējams, mūsu audzēkņiem ar laiku zūd motivācija strādāt, lai uzlabotu sniegumu. Manuprāt, būtu kaut kas jāmaina visas valsts mērogā, meklējot jaunu pieeju, jaunus risinājumus.
– Kā vērtējat sporta skolas audzēkņu startu nule aizvadītajā Latvijas jaunatnes olimpiādē?
– Šāds sporta notikums bija labs piedzīvojums audzēkņiem. Dažs pirmo reizi savā sportiskajā dzīvē bija sacensībās, kur bija olimpiskie simboli – karogs, lāpa, atklāšanas ceremonija. Domāju, šī dalība bija nozīmīga, un daļai audzēkņu deva stimulu trenēties, lai uzrādītu augstākus rezultātus. Sniegumu jaunatnes olimpiādē vērtēju kā labu, jo visos sporta veidos, kuros mūsējie piedalījās, vismaz olimpiskajā sešniekā viņi ierindojās.
– Kā bija vadīt tika lielu delegāciju, vairāk nekā 70 cilvēkus?
– Ar jauniešiem, kā jau ar jauniešiem. Katram savas prasības, savas vēlmes. Daži grib kaut kur aizskriet, citi negrib laikus iet gulēt. Taču visi izturēja godam, un kopā būšana veicina komandas gara veidošanos. Šādas plašas sacensības ļauj audzēkņiem paskatīties, kā veicas vienaudžiem citos sporta veidos, jo ikdienā katrs aizņemts savos treniņos, savās sacensībās. Stadiona vieta nav jāmaina
– Pēdējā laikā sākusies diskusija par pilsētas stadiona nākotni. Kāds ir viedoklis, vai tam jābūt centrā, vai ārpus tā?
– Stadions ir katras pilsētas seja, kurā norisinās ne tikai sporta pasākumi, bet arī citi pilsētas mēroga sarīkojumi. Stadionu izmanto visi pilsētas iedzīvotāji. Redzam, ka no rītiem tur sporto vispārizglītojošo skolu audzēkņi, pēcpusdienās – sporta skolas grupas un citi dažāda vecuma veselīga dzīves veida piekritēji. Viņi skrien, spēlē futbolu, volejbolu, basketbolu. Manuprāt, stadionam jāpaliek esošajā vietā, tikai nepieciešams to rekonstruēt, lai tajā nodarboties varētu pilnvērtīgi un sasniegt augstvērtīgus rezultātus.
Nedrīkst arī vadīties pēc principa, ka svarīgs ir noslogojums, jo nav iespējams panākt, lai stadionu izmantotu katru dienu no rīta līdz vakaram. To pierāda situācija pilsētās, kurās ir mūsdienīgi stadioni – Ventspilī, Limbažos, Valkā. Manuprāt, nevar cerēt, ka stadions strādās ar peļņu, jābūt arī pašvaldības atbalstam.
– Vai Cēsīm vajag ledus halli?
– Būtu jau labi, bet, skatoties no citas puses, hokejs ir ļoti dārgs sports, un jaunas treniņgrupas komplektēt būtu sarežģīti. Mēnesī viena audzēkņa izmaksas ir apmēram 70 lati. Nav zināms, cik daudzi vecāki to varētu atļauties. Bez tam, sportisti atkal tiktu atņemti citām grupām. Bet ledus halle būtu nozīmīga visiem pilsētas iedzīvotājiem, jo, manuprāt, masu slidotavai būtu liela piekrišana.
– Cik aktīvi sporta skolai vajadzētu iesaistīties pilsētas sporta dzīvē?
– Manuprāt, tas ir nepieciešams. Ogrē katru gadu notika pilsētas svētki, kuros iekļāvām arī sporta svētkus. Tajos piedalījās sportisti un komandas no visa rajona, pat citām pilsētām. Protams, apjomīgu sporta svētku sarīkošanai jāiegulda liels darbs, lai viss ritētu bez aizķeršanās. Taču rezultāts, kas tiek sasniegts, ir to vērts. Protams, svarīgākais ir atbilstošs stadions, lai viss varētu notikt vienuviet. Ja katrs sporta veids citā vietā, zūd tik nepieciešamā kopības sajūta.
– Vai pieaug vēlme nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm?
-Sports, kā aktīva un veselīga dzīves veida pamats, ir modē. Cilvēki rūpējas par savu figūru, viņi vēlas būt sportiski. To pierāda arvien pieaugošais trenažieru un aerobikas zāļu skaits, īpaši daudz to ir Rīgā. Arī Cēsīs cilvēki labprāt izvēlas sportiskās aktivitātes, gan vasarā, gan ziemā. Uzskatu, ka tauta ir sportiska, bet tas jāpopularizē vēl vairāk, jo fiziskās aktivitātes ir pamats arī veselības uzlabošanai. Sportojot rodas jaunas emocijas, kas lieti noder stresainajā ikdienā.
– Tuvojas skrējiens “Jānis”, vai arī Jānis Naglis tajā piedalīsies?
– Pagājušogad skrēju, pirmajā desmitniekā iekļuvu, un kā jau Jānis – saņēmu vainagu. Manuprāt, šī Cēsīm ir lieliska tradīcija, kas noteikti jāsaglabā. Šogad piedalīties būs vēl lielāks stimuls, varbūt pat nāksies nedaudz patrenēties, lai iekļūtu sešniekā.
Komentāri