Teju katrā pagastā aktuāla problēma ir pirmspensijas vecuma cilvēku iesaistīšana darba tirgū. Darba gadi godam nostrādāti, bet pelnīto pensiju sagaidīt kā nevar, tā nevar. Inešu pagasta sociālā darbiniece Biruta Engere stāsta, ka pirmspensijas vecuma cilvēku, kuri gaida godam nopelnīto pensiju un satraucas par darba iespējām, pagastā netrūkst.
„Ir daļa cilvēku, kuri strādā vai nu savā saimniecībā, vai kur citur par minimālu atalgojumu. Cilvēkiem no kaut kā ir jādzīvo. Piestrādā, velk eksistenci un gaida pensiju. Īpaši izjūtam to, ka esam rajona nomale. Pilsētā nereti tiek piedāvātas dažādas apmācības, bet kas to var izbraukāt? Pirmkārt, nav piemērotas satiksmes, otrkārt, kurš no šiem cilvēkiem var atļauties dienā iztērēt pāri par diviem latiem autobusa biļetei?” stāsta sociālā darbiniece un turpina: „Ir ļoti skumji, ka mums valstī ir šāda situācija. Piemēram, vai sievietei, kura nostrādājusi 30 gadus par traktoristi, nepienāktos iespēja aiziet pensijā? Daudzas lauku sievietes ir atdevušas darbam veselību un varbūt, kad pienāks laiks, viņām to pensiju vairs nevajadzēs. Cilvēki strādājuši, cēluši komunismu, bet tagad nevienai varai vairs nav vajadzīgi. Tas ir ļoti skumji, bet tādā valstī dzīvojam.”
Par pirmspensijas vecuma sievietēm B.Engere saka: „Viņas ir ļoti neaizsargātas. Ne māk datoru, ne valodas… Kam viņas ir vajadzīgas? Kam mūsdienās vajag 58 gadus vecu traktoristi? Saprastu, ja viņa neko dzīvē nebūtu darījusi, bet ir darba stāžs vairāk par 30 gadiem, izaudzināti arī bērni, bet kur ir pateicība?”
Sociālā darbiniece stāsta, ka jaunieši darba meklējumos dodas turpat uz kaimiņiem, Vecpiebalgu, vai tālāk – uz Cēsīm, Rīgu. Taču vecāka gada gājuma cilvēkiem tas nav īsti vairs pa spēkam.
„Mūsējās domā, kā izdzīvot. Skumji, ka jāskrien sēņot, ogot vai vēl ko darīt, lai maizīti vai cukura paciņu nopirktu. Situācija tiešām ir absurda. Iedomājos, kaut vai skolā, kad klases priekšā trīcošām rokām un sirmu galvu stāv mūžu nostrādājusi skolotāja un izklaidē mūsu jaunatni…Vai tas nav jocīgi?” pārdomās dalās Inešu pagasta sociālā darbiniece B.Engere. Ne visiem dota laba veselība
Arī Kaives pagasta sociālā darbiniece Velga Buraka stāsta, ka pagastā pirmspensijas vecuma cilvēku lielākā daļa, kuri vēlējušies, darbu atraduši.
“Tie, kas grib, darbu atrod paši. Taču izmantojām arī Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) piedāvāto iespēju, un no pagasta ļaudīm vienu sievieti iesaistījām labiekārtošanas darbos pagastā. Taču, ja par šo problēmu padomā plašāk – traki ir. Visiem jau nav tika laba veselība, lai pensiju sagaidītu strādājam. Runā, ka pensionēšanās vecumu vēl grasās palielināt, tad man jau sāk likties, ka maksājam valstij nodokļus bez jēgas. Arī mani šī problēma satrauc, ņemot vērā, ka neesmu no ilgdzīvotāju ģimenes,” pārdomās dalās V.Buraka un turpina aizsākto domu: “Liekas, būšu pensijā, vismaz nebūs jādomā, kur ņemšu naudiņu maizei. Nav jau runa par kādu dižu atpūtu vai Eiropas apceļošanu, bet par ļoti ikdienišķām lietām. Februārī pašai būs piecdesmit pieci gadi, un atminos padomju laikus, kad šajā vecumā sievietes gāja pensijā. Tagad jālauza galva, kā iztikt, kā aizvilkt līdz 62 gadiem…” Kādai paaudzei smagums jāiznes
Arī Drustu pagasta padomes priekšsēdētāja Maija Plūme atzīst, ka šī problēma aktuāla pagastam un atzīst, ka vēl pirms pāris dienām pagastā runājusi ar pastnieci, kuru sakarā ar nerentablo lauku pasta nodaļu slēgšanu atbrīvo no darba pienākumiem. Pastniecei ar 26 gadu darba stāžu būs jādomā, kā novilkt pāris gadus līdz pensijai.
„Taču situācijas ir atšķirīgas. Ir, piemēram, pagastā vīrieši, kurus gribēdams nevar iesaistīt nekādu darbu veikšanā. Tā jau brīžiem ir, liekas, ka šādu cilvēku netrūkst, bet kad viņus vajag iesaistīt NVA projektā , tad nav gandrīz neviena. Sievietēm ir visgrūtāk. Domāju, ka viņām visvairāk tiek darīts pāri. 62 gadi tomēr ir liels vecums,” saka M. Plūme un atzīst, ka ir daudz zemnieku, kuri strādā savā saimniecībā un gaida pensiju.
“Ir arī ļoti apzinīgi cilvēki, kuri bez palīdzības paši darbu atrod, nenāk un neprasa. Bet tiem, kuriem darba nav, tiem attiecīgi ir alkohola vai kādas citas problēmas, viņi nestrādās arī pašvaldības piedāvātajos algotajos darbos. Tā kā, ja vēlēšanās ir, darbu atrod. Taču uz alkoholu tendētie cilvēki nesaprot, ka nevis viens mēnesis, bet vismaz pusgads būs jāstrādā, viņu grūti iesaistīt jebkādā darbā. Viņi vienkārši nevar noturēties. Neievēro darba laiku un disciplīnu. Bet šādi cilvēki, gribētos teikt, ir izņēmums,” saka pagasta padomes priekšsēdētāja un piebilst, ka ir arī tādas pirmspensijas vecuma sievietes, kuras darbu atradušas ārpus pagasta teritorijas.
“Kāda sieviete Rīgā strādā par bērnu aukli. Savukārt cita aizbrauca uz Īriju. Viņa tur labi pelna un pabalsta vēl te vīru un savu māti. Taču šī problēma tiešām ir satraucoša. Ja jau visiem būtu laba veselība un možums kaulos! Jauniešiem ir vieglāk pielāgoties visām prasībām. Šodien ir jāmāk pārvaldīt datoru un modernās tehnoloģijas, bet ne visiem pusmūža vecumā tas ir pa spēkam. Viss mūžs strādāts… Jā, te kaut kas nerīmējas. Taču, domāju, ka vienai paaudzei šis smagums ir jāiznes, lai nākamie varētu dzīvot labāk,” domās dalās M.Plūme. Noraud asaru un dzīvo tālāk Vēsma Gobiņa pusslodzi strādā par apkopēju un gaida mirkli, kad pēc nostrādātā darba mūža varēs doties pelnītajā pensijā. Taču, kā atzīst sieviete, arī par šo darbiņu trīc sirds, ka tik būtu iespēja vēl pastrādāt.
“Visu laiku ausis ir saspicētas, ka tikai kaut kas vēl nenotiek. Ka tikai vēl tos četrus gadus līdz pensijai varētu novilkt. Darbu laukos dabūt nav nemaz tik viegli, bet naudiņa iztikai vēl kaut kā jānopelna,” saka pirmspensijas vecuma sieviete un piebilst, ka stāvoklis nav kritisks, bet vairāk nekā kritisks.
“Visa dzīve nostrādāta. Aiz muguras pavadīti gari darba gadi, bet tagad par apkopēju jāstrādā un jādomā, kā maizi nopirkt. Cilvēkus mūsdienās kaut kā nenovērtē. Maksā maz, dēls vēl mācās tehnikumā, saprotiet, ko tas nozīmē… Labi, ka kādu vagu kartupelīšus var sastādīt. Bet citādi būtu pavisam grūti,” saka Vēsmas kundze un piebilst, ka labprāt vēl pamācītos NVA piedāvātajos kursos vai vismaz iegūtu autovadītāja apliecību un ar mašīnu pabrauktu.
“Ceļš uz Cēsīm maksā naudu, bet kur lai to ņem? Es labprāt ietu uz šoferkursiem un brauktu ar mašīnu, bet diemžēl tas nav iespējams. Ne atbilstoša sabiedriskā transporta satiksme, ne līdzekļu tam. Ja vēl līdz Vecpiebalgai vajag, ar skriešiem aizskrienu, bet kur tad tālāk? Tepat uz vietas vien dzīve jāvelk… Kaut kas šai valstī nav sakārtots,” saka V. Gobiņa un turpina: „Brīžiem šķiet, ka pensija gandrīz, gandrīz jau ir, bet nekādi netiec tai klāt. Vēl tās runas par pagarināšanu! Tad jau kapā varēs to pensiju mest! Ar tautas līdzekļiem ārstējamies un kaut kā turamies. Tā ir mūsu ikdiena – dzīvot un cerēt, ka līdz pensijai tiksim. Pie sliekšņa esmu, bet klāt netieku. Savu reizi asaru noraudu un dzīvoju tālāk. Kamēr dzīvs, tikmēr jākustas.”
Komentāri