Sācies mācību gads. Lai gan lielākā daļa skolēnu apzinīgi dodas uz mācību iestādēm, tomēr ir daļa bērnu, kuri izvēlas palikt uz ielas. „Druva” vaicāja pašvaldības policijas nepilngadīgo lietu inspektoram Zigfrīdam Bitainim un rajona policijas pārvaldes nepilngadīgo lietu inspektorei Innai Orlovskai, cik aktuāla Cēsīs un rajonā ir klaiņojošo bērnu problēma.
Klaiņo pat sešus gadus veci bērni
„Lielākoties bērniem, kuriem iepriekš nebija problēmu ar skolas apmeklēšanu, tādu nav arī mācību gadam atsākoties,” skaidro I.Orlovska.
Nereti skolas nodarbību neapmeklēšanai seko arī neiešana mājās. Inspektori norāda, ka klaiņotāju vidū var izdalīt divas kategorijas – skolēni, kas to dara regulāri un kuriem neiešana uz skolu kļuvusi par dzīves veidu, un ir bērni, kuri uz skolu neaiziet vienu, divas dienas, bet pēc tam saņemas. ”Regulārie klaiņotāji tiek pieskaitīti pie ielu bērnu kategorijas, jo viņi visu savu dzīvi būtībā pavada uz ielas,” skaidro I.Orlovska.
Statistika par šo problēmu ir mainīga. I.Orlovska norāda, ka var būt pat tā, ka septembrī ir pieci, bet oktobrī jau 25 klaiņojošie bērni. Divu nedēļu laikā, sākot no 3. septembra, policija saņēmusi informāciju par vairākiem bērniem, kuri mācības nav uzsākuši vai skolā bijuši tikai vienu dienu.
Arī vecuma robežas vairs nav konkrēti nosakāmas. I.Orlovska vērtē, ka: „klaiņošana aktuāla var būt jau septiņu, astoņu gadu vecumā, bet var būt arī pusaudžu vecumā ap 14, 15 gadiem” .
I.Orlovska stāsta, ka bieži problēmas ir ar bērniem, kuriem uz skolu jābrauc: ”Viņi gaida autobusu, bet reizēm nesagaida vai nokavē, tad klīst pa pilsētu.”
Z. Bitainis atzīst, ka bērni bieži vien nepasaka vecākiem, kurp devušies, piemēram, pagājušajā gadā bijis gadījums, kad pieci puiši aizbraukuši dzīvot pie ezera ar teltīm. Vecāki, protams, bijuši ļoti uztraukušies un pēc palīdzības vērsušies policijā.
Gan I.Orlovska, gan Z. Bitainis skaidro, ka iemesli, kādēļ bērni izvēlas neiet uz skolu un mājām, ir dažādi, tomēr visbūtiskākās ir attiecības ģimenē. I.Orlovska vērtē: ” Ja no mazotnes bērns netiks audzināts, ja tas netiks darīts no sirds, bet tikai pienākuma pēc, tad pusaudžu gados bērnu vairs nevarēs savākt. Lielākā daļa šo rūpju bērnu būtībā ir audzināšanas kļūdas un ģimenes attiecību sekas.” Šie bērni ir kļuvuši izturīgi
”Ir bērni, kuri negrib atgriezties arī mājās, tad tiek meklētas vietas, kur pārnakšņot. Tas var būt gan pie draugiem, gan pamestās mājās, jaunceltnēs, kāpņu telpās, bēniņos, siena gubās, šķūņos,” stāsta inspektori. I.Orlovska atklāj, ka bijis gadījums, kad bērni naktis pavadījuši pat pie veikala esošā atkritumu konteinerā, kur samesti papīri un papes kastes: ”Dzīve viņus ir norūdījusi, viņi vairs nebaidās no slimībām, no sasaldēšanās. Viņu organismi kļūst izturīgi.”
Z.Bitainis atceras gadījumu, kad puisis nakti bija pavadījis pilsētas apstādījumos. Savukārt I.Orlovska pastāstīja: ”Pirms dažiem gadiem bija gadījums ar jaunu puisi, kuram bija izteikta nosliece uz klaiņošanu. Viņš bēga no mājām, tiklīdz sastrīdējās ar vecākiem. To viņš darīja jebkurā gadalaikā un laika apstākļos. Kādā ziemas naktī viņš bija gulējis ārā un apsaldējis kājas. Par laimi, nebija paliekošu seku, bet pēc šī gadījuma viņā kaut kas mainījās, viņš vairs neklaiņoja.” Inspektors piekrīt, ka šādi gadījumi var likt cilvēkam attapties, tomēr var beigties arī letāli.
I.Orlovska un Z.Bitainis neslēpj, ka liela problēma ir tā, ka ģimenes ārsti bērniem izraksta attaisnojošas zīmes, lai gan, iespējams, bērns slimību ir notēlojis: ”Mēģinājām vienoties ar ārstiem, lai bez vecāku ziņas zīmi nedod, bet arī šādos gadījumos bērni samelo, ka mamma vai tētis visu zina. Daži mākslīgi paaugstina temperatūru, sūdzas, ka sāp vēders vai galva, ko ir grūti diagnosticēt. Šādā veidā klaiņošana ļoti bieži tiek attaisnota.” Cēloņi – ģimenes nesaskaņas
Klaiņošana nebūt nav tikai nelabvēlīgo ģimeņu problēma. Ar to saskaras arī ļoti labi situētās ģimenes. Z.Bitainis secina: „Viņi ir materiāli nodrošināti, bet kaut kā bērniem tomēr pietrūkst. Šo “kaut ko” viņi sāk meklēt citur. ”
Inspektori norāda, ka lielākoties atklājas ģimenes nesaskaņas, to dēļ arī bērns šādi rīkojas. Z.Bitainis norāda, ka problēmas rodas, ja vecāki ir pārlieku aizņemti darbā, strādā vairākās darba vietās, pat naktīs. Tāpat sarežģītas situācijas nereti veidojas ģimenēs, kur vecāki strādā Īrijā un bērnus audzina vecmāmiņas, kuras var būt pārāk stingras vai pārāk pielaidīgas. Sarežģījumi ir arī šķirtajās ģimenēs – bērni mēdz mānīt vecākus, pasakot, ka padzīvos, piemēram, pie mammas, bet dzīvo citur un uz skolu nemaz neaiziet.
I.Orlovska stāsta, ka bērni mēdz mānīties arī par to, ka bijuši skolā: ”Viņš atnāk mājās laikā, kad patiešām beidzas stundas. Vecāki pavaicā, vai bijis skolā, viņš atbild apstiprinoši. Rezultātā vecāki par problēmu uzzina tikai tad, kad jāsaņem liecība vai arī kādā vecāku sapulcē. Vecāki paļaujas uz to, ka skola informēs, bet viņiem arī pašiem vajadzētu painteresēties, vai bērns ir skolā un kā viņam sokas,” atzīst I.Orlovska.
I.Orlovska tomēr norāda, ka būtiska loma ir skolai: ”Iespējams, bērns nav atradis kontaktu ar skolotājiem, vienaudžiem, kuri bērnu atstumj vai ietekmē fiziski. Tad klaiņošana ir kā bēgšana no problēmām.”
Vienaudžu attiecības ietekmē arī finansiālais stāvoklis, tas, kādas drēbes un mantas var iegādāties, pat tas, vai iespējams aiziet uz solāriju. Tomēr inspektori atzīst, ka problēmas klasē var un vajadzētu pamanīt skolotājiem. ”Ir skolas, kuras šādus gadījumus noklusē un cenšas atrisināt iekšējā vidē, taču vēlāk, kad beidzot jāvēršas policijā, var būt jau par vēlu. Daudz šādos gadījumos jāstrādā sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, jo policija vien nevar atrisināt visas problēmas un sadzīviskās lietas,” skaidro I.Orlovska. Pieaug un mainās
Klaiņošana ir smaga problēma. Palīdzēt var speciālisti, tomēr inspektori norāda, ka, lai šie bērni mainītos, vajadzīgi cilvēki, kuriem viņi var uzticēties, kuri sniegtu atbalstu. Tie var būt vecāki, draugi un otras pusītes, sociālais darbinieks, skolotājs vai policists. Tomēr arī bērni paši mainās: ”Ja 13, 14 gados klaiņošana ir viņu ikdiena, tad 16, 17 gados viņš jau var būt nācis pie prāta.”
Klaiņošana var beigties arī tiesas priekšā, ja izdarīts kāds noziegums. I.Orlovska skaidro, ka tad vienīgā iespēja, kur šādos gadījumos saņemt izglītību, ir sociālās korekcijas izglītības iestāde, kur mācīties var no viena līdz trim gadiem: ”Tur viņi ir drošībā, iegūst izglītību un reizēm iemācās lietas, ko ģimenēs negūst. Apmēram 60 – 70 procenti šo bērnu pēc tam turpina mācīties.”
Piemēram, izglītības pamatus šādā iestādē guvis arī kāds 12 gadus vecs puisītis, kurš pirms tam mācējis vien uzrakstīt savu vārdu ,un arī to viņš apguvis policijā.
I.Orlovska uzskata: ”Ja laikus pamana problēmu, tad kopā ar vecākiem to var atrisināt. Klaiņotājiem ir vajadzīga stingra kontrole. Bieži vien palīdz skolas maiņa, jo bērns tajā visu var sākt no jauna. Jāatceras, ka bērnam ir jāvelta uzmanība un laiks, jo klaiņojot mazais var kļūt vai nu par upuri, vai pats nonākt uz noziedzīgu nodarījumu ceļa.”
Inspektori uzsver, ka vecākiem regulāri jāinteresējas par mācību gaitu, turklāt vērtīgi būtu, ja informāciju par sekmēm viņi varētu saņemt arī mobilā telefonā īsziņu veidā vai e-pastā. Tāpat svarīgi ir interesēties par to, kur bērns pavada brīvo laiku, jo nereti, kad bērns pazūd, vecāki nespēj atbildēt pat to, kas ir viņa draugi.
Abi inspektori atzīst, ka svarīgi, lai sabiedrība nav vienaldzīga, lai informē par klīstošiem bērniem, aizdomīgiem cilvēkiem, mašīnām, kas braukā vietās, kur jaunieši pulcējas.
Komentāri