Veselības ministrijas mājas lapas informatīvajā sadaļā ierakstīta optimistiskā prognoze, ka mediķu algas arī 2008. gadā turpinās pieaugt. Tajā pašā laikā veselības aprūpes sistēmā strādājošie un institūciju arodbiedrība jau piedalījusies piketā, plāno streiku un tiesāšanos, jo, viņuprāt, mediķu darba samaksa nepieaug atbilstoši solītajam. Pieminētajā mājas lapā likti arī citi uzsvari. Proti, Veselības ministrija skaidro, ka valsts nemaksā darba algas mediķiem, bet norēķinās par ārstniecības iestādes sniegto veselības aprūpi. Norēķinus veic veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra, kura ar iestādēm slēdz līgumus, paredzot gan finansējumu, gan pakalpojumu grozu.
Veselības ministrija izanalizējusi veselības aprūpes iestāžu iesniegtos algu pārskatus, un ierēdņi pamanījuši, ka darba samaksa ārstiem, medicīnas māsām un to palīgiem dažādās ārstniecības iestādēs mēdz krasi atšķirties. Te secinājums, ka līdzekļu apsaimniekošana ir katras ārstniecības iestādes uzdevums, pieminot, ka vienā vietā priekšroka tiek dota darbinieku algām, citur jaunu tehnoloģiju iegādei, remontiem.
Veselības ministrija mudina arī arodorganizācijas skaidrot situāciju darba ņēmējiem un aicina veselības aprūpes speciālistus runāt ne tikai par darba samaksas pieaugumu, bet arī par savstarpējām attieksmēm un iejūtības uzlabošanu pret pacientiem, ko nepārprotami no mediķiem gaida sabiedrība.
“Druva” uz sarunu aicināja Cēsu rajona slimnīcas medicīnas māsas un māsu palīgus, slimnieku kopējas, lai viņas pavērtē iespējas, kā strādāt un taupīt, savilkt jostas tiem, kuri nekad tās nav varējuši atlaist. Uzklausījām arī slimnīcas vadību un arodbiedrību.
Pēc pārstrādāšanās nocenotā maize
Tas, ka daudzi mediķi strādā vairāk par vienu slodzi jeb 40 darba stundām nedēļā, ir fakts. Ja slimnīcā ir vakances, var kādu aizvietot, tad pusotra darba slodze jau kļuvusi par šķietamu normu. Paskan, ka ir medmāsas, kuras slodzi strādā mūsu slimnīcā, tad dodas, lai tikpat padarītu Valmieras vai Rīgas ārstniecības iestādēs. Pārstrādāšanās un darba kvalitāte jau kļuvusi par diskusiju iemeslu. Tajā pašā laikā “Druvas” satiktie mediķi sacīja, ka citādi nav iespējams. Ar darba samaksu, kāda noteikta par vienu slodzi, nav iespējams iztikt. Sievietes, kuras ģimenes vai citu apstākļu dēļ nevar atļauties strādāt vairāk, tiešām zobus kar vadzī. Vēl gan ir alternatīva no darba brīvajā laikā kafejnīcās mazgāt traukus, piekopt telpas privātmājās, auklēt bērnus.
“Parāds aiz parāda. Aizņemamies, atdodam. Tā visu laiku. Aizņemamies no radiem. Esmu lūgusi, lai līdz algai naudu aizdod ārsts. Kolēģi palīdz. Visskumjāk jau, ka bērniem jācieš, jo viņi nesaprot, kāpēc draugi to var atļauties, bet viņi nekad. Un arī man pašai- kāpēc visu laiku jāēd viena un tā pati lētā desa? Man tā gribas nopirkt gaļu, tad algas dienās atļaujos,” sacīja māsas palīdze Svetlana Novicka. Kolēģe piebilda, ka jau gadiem paiet garām kino un teātra afišām, ka vienmēr jāskatās, kur nopirkt lētāku maizīti, kur pašu lētāko apģērbu.
“Mazbērnam ir dzimšanas diena un jādomā, ko uzdāvināšu. Nu, labi, tad krāsainos zīmulīšus nopirkšu par tiem santīmiem. Pati atceros, kā vasarā gāju pa ielu un tā gribējās
dzert. Mazākā sulas pudelīte veikalā par 30 santīmiem, saprotu, ka nevaru atļauties,” tā Domenika Gagarina. Blakus sēdošās medicīnas māsas piebilda, ka tas tiešām ir dramatiski, jo sievietes burtiski sitas pa dzīvi. Medicīnas māsas uzsvēra, ka kolektīvs Cēsu slimnīcā ļoti noveco. Jaunu kadru praktiski nav. “Ar šīm algām jaunus darbiniekus nevar piesaistīt. Pastrādā un aiziet, saprotot, kas te par nežēlīgu darbu- ar asinīm, strutām, vēmekļiem, vēl bīstamas infekcijas. Tu nekad nezini, vai tam cilvēkam nav tuberkulozes, nav hepatīta, pat HIV. Un kāda ir atbildība! Pa naktīm esmu nodaļā viena ar sanitāri. Tā tas vienkārši ir. Vēl sestdienas, svētdienas, svētki,” ikdienu raksturoja ķirurģiskās nodaļas māsa Inese Gorbunova. Taču, lai nopelnītu iztikai, māsas un māsu palīgi, kas jau gadiem strādā slimnīcā, nereti lūdz iespēju piestrādāt, lai piepelnītu vēl dažus latus.
“Lūdz darbu tikai tāpēc, ka vajag vairāk naudiņas. Diemžēl. Tur veidojas tas absurds, ka laikā, kad cilvēkam vajadzētu būt ģimenē, atpūsties, nodarboties ar vaļasprieku, sevi pilnveidot, viņš piepelnās. Ārpus šodienas ekonomikas tu nevari dzīvot. Mums prasa attieksmi. Bet kā lai neierobežoti smaidām? Kaut kā taču cilvēkam ir jāatgūstas,” skaidroja slimnīcas galvenā māsa Dagnija Žukovska.
Iespējamais streiks nebūs dekorācija
Tādu vai līdzīgu apgalvojumu, ka protests būs dekorācija, intervijā Latvijas televīzijā lietoja veselības ministrs Vinets Veldre, nesaskatot streikam pamatojumu. Cēsu rajona veselības aprūpes darbinieku arodorganizācijas priekšsēdētāja Valda Stanne ir pretējās domās, sakot, ka mediķi ir gatavi savas intereses aizstāvēt.
“Ministrijā vērtē vidējās summas, bet vidējais top no kopējā. Summās ir pārstrādes, nakts stundas, papildu samaksa par svētku dienām. Ir jāvērtē, cik cilvēks nopelna par vienu slodzi. Par 40 darba stundām, vai pēc saīsinātā darba laika- 38 ar pusi stundām nedēļā. Ja visu saliek kopā, tad vidējais izskatās skaisti, nepadomā, cik no sevis cilvēks ir atdevis. Kam to nogurušo, nekvalitatīvo darbu vajag,” sprieda Valda Stanne un atcerējās, ka arī Ministru prezidents Aigars Kalvītis medijos atsaucies, ka, piemēram, Madonas slimnīcā ir algas labākas par labu. Bet sekojis skaidrojums, ka summas ir tādas, jo strādājošie dara tik daudz, ka vairs neredz ne dienu, ne nakti. Ne tikai vidējais medicīniskais personāls, arī ārsti. Šī pati tendence ir arī Cēsu stacionārā.
Arodbiedrības priekšsēdētāja pēdējo nedēļu laikā vairākkārt bijusi arī uz sarunām ministrijā un valdībā, lai saprastu nostāju un jautājumu virzību.
“Sarunu ceļā nekas labs nav izskanējis. Par ko mēs cīnāmies? Algu ārstniecības personām nosaka pēc vidējās algas tautsaimniecībā. Tautsaimniecības algas prognoze šogad bija 327 lati, bet jau tagad vidējā ir 389 lati. Mums solīja maksāt pēc maija aprēķiniem- 355, reizinot ar koeficientu divi. Tā summa atbilstu ārsta darba samaksai, par 40 procentiem mazāk saņemtu māsa, par 60 procentiem mazāk māsu palīgi. Cik jau šobrīd zaudējam? Prognozēt algu pielikumu jau var arī līdz simtajam un trīssimtajam gadam, bet jāredz, cik cilvēki saņem šodien,” tā Valda Stanne un piebilda: “Mūsu valstī jebkura nozare varētu celties kājās un taisīt revolūciju. Mediķi iet uz sarunām, gaida risinājumus, bet mēs neatteiksimies aizstāvēt savas intereses.”
Uz ”Druvas” jautājumu, ko šādā situācijā var prasīt no slimnīcas vadības, kādu atbalstu, atbildes bija apbrīnojami iecietīgas, paskaidrojot, ka visai bieži vadība rūpējas, kā apmierināt darbinieku intereses, iespēju robežās ir panākts darba samaksas pielikums.
“Darba devējam ir noteikts- maksāt budžeta iespēju robežās. Cik daudz naudas, tik arī maksā. Netaktiska ir valdības attieksme pret cilvēkiem, kuri ir toleranti pret valsti- piedalās vēlēšanās, strādā Latvijā, maksā nodokļus, dzīvo un audzina bērnus. Kā pilsoņi esam izdarījuši visu, un tad mums pasaka- jūs par daudz pērkat, tērējat. Tagad valstī tāda inflācija, žmiedziet jostas. Kādas jostas mēs žmiegsim? Mēs jau nekad tās neesam izpletuši. Nekad nav bijis adekvātas samaksas par mūsu darbu,” uzsvēra Dagnija Žukovska.
Budžeta grozam trūkst elastības
Slimnīcas vadība neoficiālā sarunā sprieda, ka ārsti strādā daudz, bet, viņuprāt, arī normāli nopelna. Tajā pašā laikā neapmierinātība ar darba samaksu ir arī augstākā medpersonāla vidē. Administrācija nenoliedza, ka medicīnas māsas un sanitāri varētu vēlēties augstāku darba samaksu, bet pamatoja, ka pilda vienošanos ar arodbiedrību – ne tikai paredzētos 60 procentus no budžeta, bet jau 67 procentus tērējot darbinieku darba samaksai un sociālā nodokļa nomaksai.
“Mēs neesam budžeta iestāde. Cik padarām, tik dabūjam naudu. Un plānojam, kādu summu no kopējās varam atvēlēt algām. Mums jau vajag arī apkurei, ēdināšanai, medikamentiem. Visur pretim ir jābūt līdzekļiem,” skaidroja slimnīcas direktors Valdis Apinis un piebilda, ka nemitīgi jādomā, kā samazināt tēriņus.
“Mēs nevaram atgriezties situācijā, kāda bija pirms četriem gadiem, kad slimnīcai bija sociālā nodokļa parāds, parādi medikamentu firmām. Slimnīca balansēja uz naža asmens. Es kā ekonomiste saprotu, ka slimnīcai ir budžeta groziņš un budžeta groziņš ir ministrijā. Nav neierobežotu resursu. Ko varu pārmest nozares ministram? Neprot noņemt naudu armijai, skolotājiem… Nu, nevar, un tā nedrīkst. Es izprotu situāciju. Valstī ir inflācija, algas būtu jāiesaldē. Citādi
valsts bankrotēs, nevis viena slimnīca, bet mūsu valsts,” vērtēja slimnīcas finanšu direktore Iveta Ozoliņa, kura bija neizpratnē arī par to, kāpēc pēdējo gadu laikā tik ļoti mainījusies cilvēku, arī slimnīcā strādājošo, vērtību sistēma.
“Jābūt kaut kādai darba samaksas atšķirībai amata, izglītības dēļ. Meklējam zelta vidusceļu starp ministriju un mūsu darbiniekiem, jo ir svarīgi, lai cilvēkiem klātos labāk. Plānojam darbiniekiem piedāvāt uzkrājošo apdrošināšanu, kas nenesīs tūlītēju labumu, bet būs ieguvums pēc pieciem gadiem. Piedāvājam veselības apdrošināšanas polises, citi arī atsakās no tām. Bet kāda šodien ir motivācija strādāt? Alga ir priekšgalā. Es tikai iztēlojos situāciju, ja visiem algas janvārī dubultotu. Cik ilgi mūsu darbinieki būtu apmierināti? Pieļauju, ka ne ilgāk kā pusgadu. Atkal sāktos tās pašas runas. Esam centrējušies uz algu, neprotam dzīvē saskatīt neko citu, kas labs notiek,” tā Iveta Ozoliņa, kura atzina, ka vaicājusi, cik tad, piemēram, medmāsa vēlētos nopelnīt. Viņa nav saņēmusi tiešu atbildi.
“Druvai” māsu palīgi gan nosauca, ka labprāt strādātu par 250 līdz 300 latiem uz rokas, medmāsas sprieda, ka labi dzīvotu, ja saņemtu no 500 līdz 700 latiem mēnesī.
Ieskatoties prognozētajā darba samaksas līknē, darbinieku minētie skaitļi ir vīzija. Iespējams, nesasniedzama vīzija. Tajā pašā laikā administrācijas līmenī pagaidām nav vai netiek izpausts satraukums, ka darbinieki varētu likt galdā atlūgumus. Valdis Apinis rādīja datus, kas nepārprotami raksturoja, ka bardaks ir valstī kopumā, jo strauji sarūk iedzīvotāju skaits lauku rajonos.
“Vai pietrūkst cilvēku, kas strādā, nav atkarīgs no manis vien. Vai tam speciālistam Cēsīs ir kur dzīvot, vai ir bērnudārzs? Cēsis taču mirst ārā. Iedzīvotāju skaits samazinās. 400 cilvēki gadā atstāj rajonu, un tas nav manas vainas dēļ. Tā ir valsts lieta,” tā V. Apinis, bet mediķi, kuri “Druvai” uzticēja savus pārdzīvojumus, vēl bilda, ka šobrīd darbu nepametīs, gados jaunākie gan izvērtēs citus piedāvājumus. “Medicīnas sistēma balstās uz knifu, ka te ir cilvēki, kam darbs patīk. Te ieaug kā ģimenē. Uz šiem cilvēkiem arī balstās sistēma, visas komandas darbs un pati slimnīca,“ rezumēja Dagnija Žukovska.
Mediķu darba samaksa nākamgad pieaugs. Un visticamāk, ka motivējošas, sīkas rezerves papildu piemaksām nākamgad atradīs arī mūsu slimnīcas administrācija. Jautājums paliek – vai valdība, slimnīcas vadība principā saprot, kā ir strādāt un pēc tam mēnesi dzīvot par 130, 200, 250 latiem?
Fakti: * Cēsu rajona slimnīcā strādā 45 ārsti,164 medicīnas māsas, 86 māsu palīgi un sanitāri; * Atšķiras valstī noteiktās minimālās un mūsu slimnīcā maksātās amata algas par vienu slodzi . Vidēji tiek samaksāts par 20, 30 latiem vairāk nekā valstī noteiktā amata alga: – ārstiem- Ls 440 terapeitiem un Ls 460 ķirurģiskajam profilam (valstī noteiktā amata alga Ls 402) ; – sertificētām medmāsām- Ls 266
(valstī – Ls 241); – māsu palīgiem- Ls 178 ( Ls 161) ; – sanitārēm- Ls 137 (Ls 120); – neatliekamās palīdzības(NP)
dienesta sertificētiem feldšeriem – Ls 275( Ls 241); – NP dienesta medicīnas māsām Ls 245 (Ls 241); – NP dienesta šoferiem 195 (Ls205). (Amata algas, kādas saņem ārstniecības personas mēnesī pirms nodokļu nomaksas). * Līdz 30 procentiem no amata algas stacionāra mediķiem iespējamas piemaksas- par darbu nakts stundās, svētku dienās, kaitīgos un bīstamos apstākļos.Cēsu slimnīcas NP dienesta darbinieki saņem 60 latu piemaksu mēnesī par darba bīstamību.
* Valstī prognozētais amata algas pielikums ir saistīts ar vidējo algu tautsaimniecībā. Ja aprēķinus veiks pēc prognozētās, nevis reālās algas tautsaimniecībā, tad valsts noteiktā amata alga nākamajā gadā ārstiem pieaugs par 56 latiem, medicīnas māsai par 36 latiem, māsu palīgiem par 22 latiem.
Komentāri