Daudzās kapsētās Latvijā šodien ir svecīšu vakars. Arī Priekuļos.
Cilvēki steidz sakopt piederīgo atdusas vietas pirms ziemas un svecīšu vakarā vēl pēdējoreiz ar radiem kopā pakavēties atmiņās.
Kaut vakar dažbrīd stipri lija, Priekuļu kapsētā cilvēku netrūka. “Tagad jau katru dienu līst, nav laika gaidīt, kad pārstās, kapiņi jāsakopj, lapu tik daudz piebiris,” “Druvai” sacīja Angelina Borisjonoka. Kopā ar viņu kapsētā strādāja arī māsas Tamāra un Jevgenija. Viņas uz dzīvi Priekuļos no Vitebskas Baltkrievijā pārcēlušās pirms četrdesmit, trīsdesmit gadiem, kā kura. Te kapsētā atdusas ceturtā māsa un radinieki, arī daudzi pazīstami.
“Mums kapa vietu daudz ko sakopt. Gan pašu mīļo, gan pazīstamo, kam vairs neviena tuvinieka te nav,” stāsta Tamāra Kuropteva. Vasarā dārzā izaudzētās puķes viņas nes uz kapiem un priecājas, cik Latvijā skaistas kapsētas. “Baltkrievijā laukos dzīvo aizvien mazāk cilvēku, arī kapsētas aizaug. Taču tik ļoti par tuvinieku atdusas vietām nekur citur nerūpējas tā, kā Latvijā,” domās dalās Jevgenija Borisjonoka un piebilst, ka arī viņu dzimtenē kapsētās notiek aizlūgumi, mirušo pieminēšana.
Priekuļu kapu pārzine Valija Ankmane “Druvai” atzina, ka šīrudens svecīšu vakars vēl nemaz neliecina, ka kapsētā sāksies klusais ziemas laiks. “ Citus gadus kokiem lapas bija nobirušas, jau savāktas. Tagad arī esam vākušas, bet vēl tik daudz kokos,” stāsta kapu pārzine un piebilst, ka tikai šonedēļ bija pirmā salna un nokoda dālijas, asteres un samtenes. “Tāds ļoti vēls rudens. Mums vēl ilgi darba netrūks,” pārliecināta Valija Ankmane un stāsta, ka ne jau visi cilvēki rūpējas par piederīgo atdusas vietām. Dažs vien ieliek puķes un gaida, kad kapu strādnieki novāks lapas, cits nevīžo atkritumus aiznest, sakasa tuvāk kaimiņu atdusas vietai. Tā jau ir – diemžēl arī kapsētā dzīvie ir tādi paši kā citur.
Šovakar mazu liesmiņu tūkstošus nespēs nodzēst ne vējš, ne lietus. Svecīšu vakarā tās ir stiprākas, tikpat stipras kā mūsu atmiņas par tuvajiem cilvēkiem.
Komentāri