Taurenes pamatskolas pavāre Aija Sokolova virtuvē nostrādājusi vairāk nekā 40 gadus, pabaroti tik daudzi bērni, ka ne saskaitīt.
“Ko mēs te runāsim? Vedīšu jūs uz skolas pagrabu un parādīšu, kā skolēni to piepildījuši ar rudens veltēm,” saka pavāre un turpina: “Vecāki kopā ar bērniem katru rudeni uz skolu nes kartupeļus, burkānus, bietes, kāpostus. Šogad sanesuši arī daudz ābolu un paši tos ēd. Burkānus bērniem notīrām un liekam gaitenī, lai starpbrīdī grauž. Neko no dārzeņiem skolas galdam nepērkam. Pietiek ar to, ko paši bērni sanes.”
Jautāta par veselīgu uzturu skolēnu virtuvē, pavāre atbild, ka visvērtīgākā pārtika ir tieši tā, kas atrodas skolas pagrabā.
“Laukos bērni nespēj starpbrīdī aizskriet uz veikalu, lai iegādātos čipsus, kā tas varbūt nereti ir pilsētā. Bērniem katru dienu pasniedzam siltas un garšīgas pusdienas, arī launagu. Taču ir bērns, kurš neēd, piemēram, zupas. Viņam uz skolu vecāki līdzi dod maizītes. Dažkārt gadās, ka bērni nenovērtē pagatavoto ēdienu. Pieskrien un pasaka: „Šito neēdīšu!” Tā ir ētika un audzināšanas kultūra. Nezinu, ko vecāki bērniem mājās gatavo. Nezinu, vai viņi māk pagatavot piena putraimu zupu un sautējumu. Dažkārt tiešām skolēni brīnās: „Kas tas tāds?” Viņi dažus ēdienus nemaz nav redzējuši,” stāsta skolas pavārīte Aija un ar prieku atzīst, ka šajā mācību gadā vērojams, ka bērni sākuši labāk ēst.
“Iespējams, vecāki kļūst taupīgāki, trūcīgāki… Tāda šobrīd dzīve. Par pusdienām skolā maksā 25 santīmus, bet par launagu – 15. Tas nav dārgi,” saka Aija un neslēpj, ka jebkuram pavāram gribas, lai viņa gatavotais ēdiens garšotu.
“Ēdiena gatavošanai veltām daudz laika, tāpēc gribas, lai bērni ēd un novērtē. Protams, tagad strādāt ir nedaudz vieglāk nekā agrāk. Atminos, kādreiz pirms daudziem gadiem vēl kaimiņu pagasta skolas virtuvē krāsnis ar malku kurinājām. Tagad ir elektriskās rīves un putotāji. Tikai kartupeļus vēl mizojam ar rokām. Mums ir divi 30 litru katli, tiem jābūt pilniem,” stāsta skolas pavāre un neslēpj, ka mājās pati nelabprāt stāv pie plīts un kastroļiem.
“Līdzīgi kā ar to kurpnieku un caurajiem zābakiem, tā man katlos vējš svilpo. Ko es viena sev diži tur taisīšu. Turklāt ikdienas darbā tā nogurstu, ka mājās gatavot vairs īpaši neko negribas. Tomēr, kad sabrauc bērni un mazbērni, gatavojam pusdienas un kopīgi sēžamies pie galda,” saka Aija un piebilst, ka, iespējams, ka šis viņai būs pēdējais gads skolas pavāres amatā.
“Pavāru netrūkst, tā kā būs, kas nāk vietā. Bet to, cik pa šiem gadiem pabaroti bērni, laikam jau nevar saskaitīt. Pat daži šīs skolas skolotāji ir izaudzināti un pabaroti, tagad viņu bērnus vai pat jau mazbērnus baroju,” saka Taurenes pamatskolas pavāre.
Komentāri