Skaists, liels gliemežvāks žurnālistei Ievai Puķei tagad atgādina par trīs mēnešu ilgo ceļojumu pa aborigēnu Austrāliju.
Ieva eksotikas pilnajam, vienatnē īstenotajam ceļojumam devusi kodu Svētdienas sala. Ar to šis ceļojums kļuvis pazīstams Latvijā, jo personīgo izjūtu, dabas un cilvēku likteņu apraksts izdots grāmatā ”Svētdienas sala”. Izdevniecība AGB gaidījusi no Ievas šo darbu. Grāmata ātri vien izpirkta, tāpēc piedzīvojusi atkārtotu izdevumu.
Cēsu centrālā bibliotēka šonedēļ rīkoja tikšanos ar grāmatas autori. Ieva Puķe klausītājiem uzdāvināja neklātienes ceļojumu pa Rietumaustrāliju, stāstījumu papildinot ar fotogrāfijām un aborigēnu tautai tradicionālu muzikālo materiālu. Lai gan no sanākušiem cēsniekiem neviens nav apmeklējis Austrāliju, tās daba nostājās acu priekšā – ar sarkano smilšu pilnajiem ceļiem, sīko putniņu kukabarra, kura balss atgādina smieklus, ar siseņu baru uzbrukumiem, ar prasmi starp koku lapām pamanīt koalas un nebaidīties no čūskām.
”Parasti krokodili sakožot tūristus,” pasmejas Ieva. ”Tā kā esmu izaugusi laukos, sajūtas Austrālijas dabā man likās ļoti atbilstošas, lai tajās veidotos īpašs dzīves ritms. Tāds senatnē bija Austrālijas pirmiedzīvotājiem – aborigēniem. Tagad Austrālijas valdība ar pabalstu politiku tērē daudz naudas, lai balto cilvēku civilizācijas priekšstatos audzinātos aborigēnus atkal tuvinātu viņu senču dzīves ziņai,” vērtēja ceļotāja, piebilstot, ka aborigēnu Austrālijā satikusi arī labi iejutušos baltos cilvēkus, bet tie viņai šķituši īpatņi un savrupi ļaudis.
Par to stāstīts grāmatā, arī par kļūmēm un ķibelēm, kas gadās neorganizēta ceļojuma laikā, ar vienu pašu mugursomu plecos, kurā pie tam izbrīvēta vieta arī klēpja datoram, lai ceļojuma laikā jau varētu strādāt pie grāmatas. Materiāli situēti ceļotāji neiekuļas tādās vietās, kur pabijusi Ieva un reizēm arī guvusi nervus kutinošus piedzīvojumus, klausījusies krūmu suņu dingo gaudošanā, kas traucējusi aizmigt guļammaisā, vientulīga ceļa malā.
Ievas ceļojums sācies Austrālijas pavasarī, bet pagūts izjust arī citus, jo kā par brīnumu aborigēni pazīst sešus gadalaikus. To pienākšanu signalizē attiecīgu augļu ienākšanās, puķu uzziedēšana, pazīmes dod arī zivis, sākot nākt krastā, un ciklonu plosīšanās.
Ceļotāja neslēpa prieku, ka viņai izdevies iegūt uzticību vietējo iedzīvotāju vidū. Ieva aicināta ne vien aborigēnu mājās – guvusi
naktsmājas un cienāta ar tradicionāliem ēdieniem, iepazīstināta ar ģimenēm, uzklausījusi dzimtu stāstus, pat aizvesta uz svētvietu, kur mīt aborigēnu senču gari. Vietu, kuru nav pieņemts rādīt svešiniekiem.
”Grāmatā ir rakstīta balta patiesība. Neko neesmu safantazējusi,” uzsver Ieva, bet piebilst, ka ceļojuma laikā piedzīvotais ne reizi vien licis pabrīnīties par būtiskām kultūras atšķirībām, tāpēc grāmatas ievadā teikts, ka izklāstītas arī jūtīgas nianses Austrālijas aborigēnu kultūrā, kuras iespējams uztvert arī kā goda un cieņas aizskārumu. Tomēr ”šis ir subjektīvais vēstījums, ko kultūru atšķirību dēļ tomēr nav bijis iespējams pasniegt citādi”.
Klausoties žurnālistē, zālē ne viens vien vecāka gadagājuma cilvēks nesapratnē nogrozīja galvu. Jautāta, kur jaunai sievietei tik liela dūša vienai pašai, bez transporta, ar ierobežotiem līdzekļiem ceļot un uzņemties risku tuvoties nepazīstamām vietām, sadzīvot ar grūti izprotamām tradīcijām, Ieva Puķe atbildēja ar jautājumu: ”Vai brāļi Kaudzītes arī nebija traki, ar kājām ceļojot pa Eiropu?” un piebilda, ka tik riskantus ceļojumus diez vai
kādreiz vēl uzņemsies. To neļauj mātes jūtas. ”Tagad esmu atbildīga par savu bērnu,” atklāj Ieva.
Kopš pēdējā ceļojuma pa Austrāliju pagājuši četri gadi. Šajā laikā avīzes ”Diena” žurnālistes darba gaitas aizvedušas uz vēl citām ne tik viegli sasniedzamām zemēm. Tā ir Islande un Indija. Koša fotogrāfiju un aprakstu grāmata izdota arī par Islandi, kuru Ieva Puķe veidojusi kopā ar fotogrāfu Kasparu Gobu (abu radošo cilvēku biogrāfijās ir kāds kopīgs moments – izcelsmes vieta Cēsu novads). Grāmatu ģeogrāfijas stundām ieguvušas Latvijas vidusskolas. Šo iespēju sagādājuši Latvijā dzīvojošie Islandes uzņēmēji. Cēsu bibliotēkas direktores vietniece Gunta Romanovska lūdza žurnālistes piekrišanu atgriezties pie lasītājiem Cēsīs vēlreiz, lai pastāstītu par Islandē piedzīvoto.
Grāmatai par Indiju un Indijā dzīvojušu latvieti misionāri žurnāliste iecerējusi ķerties klāt tikai tad, kad divgadīgā meitiņa būs paaugusies.
Komentāri