Artūrs un Mirdza Mesli gredzenus mija pirms 61 gada. Ir izaudzināti bērni, mazbērni un tagad prieku rada jau krietnais pulciņš mazmazbērnu. Taču precētais pāris atzīst, lai arī laiks gājis, savu kāzu dienu aizmirsuši nav.
Artūrs stāsta, ka ar topošo sievu iepazinies kā karavīrs Priekuļos ballē. Mirdza iekritusi sirdī uzreiz, tā draudzība līdz kāzām turpinājusies sešus mēnešus.
“Vēl pats biju krievu armijā, bet atbraucu uz mājām, lai apprecētos. Negribējās to smuko meiteni laist vaļā. Neko īpašu jau nerīkojām. Sapucējušies gājām uz ciempadomi sareģistrēties. Pats nezināju, kur tā atrodas. Paņēmām viens otru aiz rokas un abi kājām aizgājām,” stāsta Artūrs un dod vārdu sievai: “Sareģistrējāmies, bet viņš vēl devās prom armijā. Pāris mēnešus gaidīju viņu pārnākam.”
Par savu kāzu kleitu Mirdza stāsta, ka tā pirkta komisijas veikalā un bijusi gana laba.
“Pēc kara jau tādu veikalu, kā tagad, nebija. Cēsīs bija viens komisijas veikals, kur izputinātie veikalnieki nesa saglabātās un paslēptās mantas – auduma gabalus, drēbes, apavus un ko citu. Tur arī kāzu kleitu nopirku,” stāsta Mirdza un piebilst, ka galvenais ģimenes dzīvē ir saglabāt saticību un mīlestību.
“Mūsu raksturi bija diezgan saderīgi, un dzīve ritējusi labi. Dažus sīkumus centāmies atrisināt bez pārmetumiem, kas varētu otru apvainot. Neatceros, ka būtu lamājušies, skaļi bļaustījušies vai arī viens pret otru pacēluši sadusmotu roku. Uzskatījām, ka katrs esam patstāvīgs un neesam otram privātīpašums, ar kuru var izrīkoties pēc patikas. Esam strīdējušies un salabuši, bet tāda doma, ka vajadzētu šķirties, nekad nav nākusi prātā. Mums ir saderīgs izglītības un kultūras līmenis. Arī naudas pelnīšanas un tērēšanas jautājumos pārmetumu nav bijis. Dzertuves un kafejnīcas neapmeklējām, jo tam vienkārši nebija laika. Un mums vienmēr ir pieticis ar nopelnīto. Neesam kārojuši pēc greznām mēbelēm, apģērbiem vai ko tādu, kas citiem ir, bet mums nav. Mana mamma bija saimnieciska un gudra sieviete, kura vienmēr atgādināja, ka jādzīvo savu iespēju robežās. Tā mēs, viens otru uzklausot, centāmies dzīvot. Bet tagad jau daudzus gadus nestrīdamies viens ar otru vispār. Nu jau iet 84. gads. Ko vairs dalīt? Skaišoties tikai sabojājam viens otram nervus, un tad rodas dažādas slimības,” saka Mirdza.
“Sākumā varbūt bija grūtāk. Ienācu te kā iegātnis. Sievasmāte līdzās, sieva blakus un es pa vidu. Kādreiz jau pārmeta kaut ko, kādreiz sastrīdējāmies un četras dienas no vietas nesarunājāmies,” smejoties atminas Artūrs un jokodams saka, ka ne jau 61 gads kopā nodzīvots, bet puse. Otra puse darbos pavadīta.
“Ja esi ņēmis sievu, tad jādzīvo kārtīgi. Galvenais, lai Dievs dod saticību un veselību, tad kopā dzīvot nav grūti,” saka Artūrs.
Komentāri