Amatas novadā ceļš Amatas skola – Gribuļi – Lielmārči ir pašvaldības ceļš, to pārbūvēja pagājušajā gadā. Vietējie iedzīvotāji saka, ka ceļa
segums ir labs un pie visa jau var pierast, tomēr atsevišķos posmos ceļš, šķiet, izbūvēts nepārdomāti. Īpaši uztrauc ceļa profils, kas vietām vidusdaļā veido īstu paaugstinājumu, bet malās šķīst, draudot ar iešļūkšanu dziļā grāvī vai ieslīdēšanu dīķī.
Zemnieku saimniecība “Jaunlībieši” ir viena no 11 mājām, kas atrodas pie šī ceļa. Dažas ēkas atrodas vienā, citas otrpus ceļam. Saimniece Līga Stepe rausta plecus, sakot, cik pareizi ceļs uzbūvēts, to zina profesionāļi. “Ko varu vēlēties, ja ceļš ved caur pagalmu! Vasarā dzīvojam putekļos, māju vismaz pasargā lielie koki. Satiksme ir intensīva, lai gan šķiet, ka šis ir neliels lauku ceļš,” saka saimniece. Viņa atceras daudzās saskaņošanas, bija jāparaksta ne viens vien dokuments. “Liela daļa naudas aizgāja plānotājiem, nezinu, cik reižu brauca saskaņot. Solīja kaimiņam lēzenāku nobrauktuvi, nepietika naudas, tā viņš tur ziemā cīnās saviem spēkiem, līdz tiek uz ceļa. Caurtekas droši vien ļoti dārgi izmaksāja, taču tās jau ir aizaugušas, pērnā gada rudens lietavas tās nopietni pārbaudīja,” pārdomās dalās zemniece, sakot, ka ceļš ir labs, tomēr dažviet bīstams, un uzsver, ka pašvaldība cenšas ceļu uzturēt, bet daudz kas ir atkarīgs no greideristiem.
Sākumā, kamēr ceļš nebija piebraukts, tas šķitis ļoti šaubīgs. “Grāvji ļoti biedēja un pie lielā dīķa biedē joprojām. Mēs, tuvējie kaimiņi, esam vērsušies pašvaldībā, bet labuma nekāda. Kāds atbrauc, paskatās, parausta plecus, bet nekas nemainās. Varbūt tur, kur ceļa malā zivju dīķis un nogāze, vajadzētu aizsargbarjeras, kaut gan redzam, ka ceļa malas ir mīkstas un divas mašīnas izmainīties nevar, tātad barjeras arī izgāzīsies. Turklāt, kur liks sastumto sniegu? Kopš pagājušā gada ik pa laikam kāds zemnieks, vedot savus siena ruļļus, tos meklē pa grāvjiem. Braukt tādā slīpumā ar piekrautu kravu, kas spēcīgi nosveras uz sāniem, ir ļoti neomulīgi. Pie dīķa bija grava, gar malu koki, bija drošība, ka auto aizķersies kokos, neieslīdēs ūdenī. Tagad, vēl dzirdot par Madonas traģēdiju, tirpas skrien pār kauliem. Ceļa profils ir noapaļots, kad uz brauktuves ledus, mašīna vienkārši slīd. Pērnajā ziemā bija dienas, kad apledojuma dēļ piena mašīna uz saimniecību brauca no Amatas skolas puses. Bīstamās vietas pāris reižu nokaisīja, bet ar to ir gaužām par maz. Šogad, kad uzsniga sniegs un izveidojās apledojums, ceļu nedz tīrīja, nedz kaisīja, brauktuve bija tāda, ka arī gājējs no tās noslīdēja. Ieguvums, ka nu tikai retais nebrauc uzmanīgi, augstais uzbērums attur no pārgalvības,” atzīst amatiete Līga Ste-pe. Viņa teic, ka citādi nekādu pretenziju nebūtu, ja vien pašvaldība ceļu regulāri greiderētu, tīrītu un nokaisītu. “Cilvēki tik tiešām baidās. Ir tādi, īpaši svešinieki, kuri mašīnu atstāj pirms dīķa, meklē apkārtējos un lūdz, lai izbrauc to posmu gar zivju dīķi. Arī skolas autobuss te itin bieži kursē. Vai tiešām vajag, lai atkārtojas Madonas gadījumam līdzīga traģēdija?”
Savukārt “Vecgribuļu” saimnieks Aivars Pētersons atzīst, ka pārbūvētajam ceļam ir gan labās, gan sliktās puses. Brauktuve ir laba, bet… grāvji pārspīlēti sarakti. Pašā ceļa malā uz grāvja malas atrodas veca kūtiņa.
“Ūdens pie kūtiņas gadiem notecēja, jo tālāk ir ieleja. Izraka grāvi, tagad ēkā plaisa, gāžas kopā. Iepriekš varēja pie kūtiņas piebraukt, augšā salikt sienu, tagad nekā. Lai sienu savestu, jābrauc pagalmā. Lai tiktu uz tīrumu, jābrauc caur ābeļdārzu,” par pārmaiņām, kas ietekmējušas ikdienu, stāsta Aivars un atklāj, ka vēl pirms ceļa atjaunošanas bijusi iecere vecās kūtiņas daļu uz ceļa pusi pārbūvēt, tagad ēka jājauc nost un jāceļ patālāk. Lai to darītu, nepieciešams projekts, un tās ir papildu izmaksas. Aivars Pētersons visvairāk ir neapmierināts ar grāvjiem. “Ziemā grūta braukšana, ja grāvis pilns ar sniegu, nesaproti, kur ceļa mala. Agrāk ceļš bija platāks un braukšana drošāka. Gar ceļmalu auga bērzu birzs, to nozāģēja, jo par tuvu ceļam. Tagad sastādīju lazdas, lai sargā no putekļiem,” viedokli pauž amatietis.
Lai nokļūtu “Vecgribuļu” tīrumos, jāpabrauc arī pa pagasta ceļu. “Ja braucu ar pļaujmašīnu, ar pretimbraucēju izmainīties nevar. Jaunās nobrauktuves šauras, traktors ar piekabi izgriezties nevar. Vairs taču neviens nebrauc maziem traktoriņiem, siena ruļļus ved garās piekabēs,” stāsta A. Pētersons.
Aivars visvairāk pārsteigts par būvnieku un projektētāju bezkaunību. “Mēs rudenī nolaidām zivju dīķi un atklājām, ka uz dīķi novadītas vairākas notekcaurules. Ja viena traktora platums ir 2,30 metri un otram tāds pats, turklāt vēl aizmugurē piekabe, kā uz ceļa izmainīties? Kaimiņi brauc pretī, viens iebrauc tīrumā, izmainās, bet, ja ir dziļi grāvji, kā to izdarīt? Tātad teorētiski, vedot, piemēram, minerālmēslus vai ķīmiju un ceļa profila dēļ, īpaši ziemā, izmainīties grūti, krava apgāžas un visa ķīmija saplūst manā zivju dīķi – tas ir normāli? Pa šo ceļu cilvēki ziemā vispār baidās braukt. Mēs pa to tikai slidināmies. Lūk, tā vajag “saimniekot” ar Eiropas naudiņām! Te ir miljoni ieguldīti. Tā ir izcūkota nauda. Mēs lasījām rakstu par to, kas notika Madonā. Šeit tieši tas pats var notikt, variantu nav – vai nu grāvis, vai dīķis, tikai izvēlies, kādu nāvi gribi,” uz atvadām sarkastiski nosaka Aivars.
Amatas novada pašvaldības Komunālās nodaļas vadītājs Guntars Pīpkalējs pauž sapratni par iedzīvotāju uztraukumu un saka, ka par notiekošo ir informēts, turklāt pašvaldība jau domājusi, kā situāciju risināt, jo ceļa profilējums tik tiešām vietām esot pārāk izteikts. “Mēs aicinām iedzīvotājus būt saprotošiem un rēķināties, ka sniega tīrītājs šajā ceļa posmā nebūs līdz ar pirmajām sniegpārslām,” saka G. Pīpkalējs, “bet pašvaldība budžetā ir atvēlējusi līdzekļus ceļu uzturēšanai arī ziemā, tāpēc, sākoties sezonai, šis ceļš tiks tīrīts, greiderēts un kaisīts. Bijām plānojuši arī tagad nogreiderēt ceļu, lai nedaudz pielabotu profilu, bet lietus dēļ ceļš ir pārāk mīksts, tāpēc darbi uz laiku atlikti.”
FOTO: Marta Martinsone – Kaša
Komentāri