Pagājušajā gadā valstī darba vietās bojā gāja 59 cilvēki un 45 guva smagas traumas. Šogad pirmajā nedēļā valstī jau reģistrēts pirmais bojā gājušais nelaimes gadījumā darbā.
Diskusijā par darba drošību un aizsardzību „Druvas” redakcijā piedalījās VDI Ziemeļvidzemes Cēsu biroja vecākie valsts darba inspektori Valdis Tabūns un Juris Suseklis, celtniecības firmas „Kurmis” darba aizsardzības speciālists Mārtiņš Kurmis, kokapstrādes uzņēmuma „Pondus” darba aizsardzības speciālists Andris Bitainis, Līgatnes papīrfabrikas tehniskais direktors Andris Ancītis, bet nelaimes gadījumā cietušo darbinieku viedokli pauda Dace Šteina, kura jau četrus mēnešus pēc negadījuma darba vietā joprojām ārstējas. -Par ko liecina lielais negadījumu skaits darba vietās? V.Tabūns: – Skaitļi tiešām nav iepriecinoši. Informējot par mūsu rajonu, varu teikt, ka pagājušajā gadā reģistrēti 59 negadījumi. No tiem pieci bijuši ļoti smagi, bet trijos iestājusies nāve. Kokapstrādē notikuši 26 negadījumi, celtniecībā un medicīnā – pa pieciem, cietuši arī četri pasta darbinieki. M.Kurmis: – Katru gadu šie skaitļi ir līdzīgi, bet esmu ievērojis, ka pēdējos gados VDI daudz stingrāk pārbauda uzņēmumus. Mēs par darba drošību domājam. Strādnieki apgādāti ar visiem individuālās aizsardzības līdzekļiem. Apmācām un instruējam. A.Bitainis: – Izanalizējot lielāko daļu nelaimes gadījumu, jāsecina, ka neviens negadījums nav tāds, kurā daļa vainas nebūtu jāuzņemas darba devējam. Bet, protams, lielākoties tā ir darbinieku paviršība, aizmāršība un neuzmanība. Nereti darba traumas gūst agri no rīta, kad cilvēks īsti vēl nav atmodies, vai vakarā īsi pirms darba beigām. Gadās, ka cilvēks pie viena darbgalda nostrādājis jau vairāk par desmit gadiem, bet tomēr pēkšņi notiek negadījums. Tas nozīmē, ka cilvēks sācis strādāt automātiski un nedomā līdzi. Uzņēmumā centīsimies ieviest darbinieku rotāciju pie darbgaldiem, lai viņi spētu noturēt uzmanību. – Pagājušā gada nogale ne visai veiksmīga bija Līgatnes papīrfabrikai, pēdējā mēnesī traumas guva divi darbinieki. A.Ancītis: – Diemžēl jā. Taču, runājot par šo tēmu, jāsaka – ļoti viegli ir strādāt jaunā uzņēmumā, kas aprīkots ar jaunām iekārtām. Līgatnei šai ziņā nav paveicies. Mums
ir padomju laika iekārtas, un tās jau no konstruēšanas sākuma nav ražotas, domājot par darba drošību. Rūpnīcā tiešām ir daudz iekārtu, ar kurām, lai strādātu bez traumām, vajadzīgs pamatīgs treniņš. Vienīgais, kas mums būtu jādara, jāizmet laukā vecās iekārtas un jānopērk jaunas. Bet diemžēl nevaram to izdarīt finansiālu apsvērumu dēļ. Dzīvojam no rokas mutē. Tas nozīmē, ka darbiniekam ir jāapzinās, ka viņa drošība atkarīga no tā, cik pats uzmanīsies un kā izpildīs instrukciju. Diemžēl to ļoti daudzi darbinieki aizmirst. J.Suseklis: – Nekad nevarēsim uz viena svaru kausa salikt ražošanu, plānus un termiņus, bet uz otra – cilvēku dzīvību un veselību. Līgatnes papīrfabrikā ir viena otra iekārta, kuru brauc skatīties kā ekskursijā. Ja Līgatne tuvākajā laikā kaut ko nedarīs, nākas atzīt, ka esat kā bumba ar laika degli. Arī nodarbināto vidū attieksme nav viennozīmīga. Pie tam, lai cik tas ir neiedomājami, zinu, ka ir firmas ar simts un vairāk nodarbinātajiem, kuros notiek nelaimes gadījumi, un viņi nezina, kā tad rīkoties – kā ierosināt negadījuma izmeklēšanas lietu, kā sastādīt aktu… – Kā darba devējs nodrošina, lai darbinieka individuālie aizsardzības līdzekļi – ķiveres, cimdi, austiņas – nekarātos uz naglas, bet būtu izmantoti? M.Kurmis: – Esmu mēģinājis dažādas metodes, bet iedarbīgākais laikam ir brīdināt, ka par individuālās aizsardzības līdzekļu nelietošanu būs naudas sods desmit, divdesmit… latu. Atzīstu, tā ir problēma. V.Tabūns: – Vispirms jau darba devējam ir jārāda piemērs, ieejot būvobjektā vai cehā un uzliekot vajadzīgos individuālās aizsardzības līdzekļus. Bet diemžēl ir taisnība, ka strādnieki reizēm saprot darba drošības prasības tikai tad, ja runa ir par naudas sodu uzlikšanu vai prēmiju neizmaksāšanu. J.Suseklis: – Zivs pūst no galvas, un secīgi darba drošība ir atkarīga no darba devēja. Ja šefs ienāk būvlaukumā un ar strādniekiem runā bez ķiveres, tad ko gaidīt citu attieksmi no darbiniekiem. Vairāk vajag varbūt kādu mutisku aizrādījumu, kādu lieku instrukciju… Tās ir muļķības, ka strādnieki aizbildinās un nelieto individuālās aizsardzības līdzekļus. Viss atkarīgs tikai no darba devēja. A.Bitainis: – Mums uzņēmumā ir izvērtēti visi riski, veiktas instruktāžas, visiem ir izdalīti individuālās aizsardzības līdzekļi, bet vienmēr kāds atradīsies, kurš pateiks, ka austiņas nelieto, jo viņam svīst ausis. Tad es saku, ka paši jau bojā savu veselību, ne manu vai darba devēja. J.Suseklis: – Ziniet, mēs vairs nesaglābsim piecdesmitgadīgus večukus un sievas. Mums jāglābj tie jaunieši, kuri astoņpadsmit vai divdesmit gadus veci iesaistās darba tirgū. Un patiesībā darba devējam būtu jāapzinās, ka strādnieks ir visvērtīgākais instruments, kas ir no dimanta un zelta. Un, ņemot šo atziņu par pamatu, jārada visas iespējas un apstākļi, lai viņš strādātu un nestu darba devējam peļņu. – Cik pasargāti darba tirgū jūtas strādnieki? D.Šteina: – Man negadījums notika blakus darbā, jau četrus mēnešus ārstējos. Taču, domājot arī par manu pamatdarbu, tagad esmu sapratusi, ka arī tur riska faktoru netrūkst. Godīgi sakot, darbinieks nav pasargāts nevienā darba vietā. Laikam jau esam tā paaudze, kas par darba drošību domājusi maz. Šobrīd, stājoties darbā, noteikti darba devējam uzprasītu visu par darba drošību un riskiem, kas mani sagaida. Šis man dzīvē ir trešais negadījums darba vietā, un tikai šajā reizē esmu attapusies, ka sevi jāsargā. Paši esam vainīgi, ka nedomājam, kas mūs sagaida. V.Tabūns: – Nereti, īpaši mazos uzņēmumos, nākas dzirdēt teicienu: „Kas tad mums par riskiem?” Bet nav darba vietas, kurā nebūtu risku. J.Suseklis: – Pie tam daudzās darba vietās viss notiek tikai formāli. Pavisam nesen kādas katlumājas kurinātājs teica, ka viņam darbā esot tikai viens risks … katlumājā, kur dūmi līdz ceļiem, vadi pliki sasieti mezglā… Pie tam riski vienmēr jāvērtē kopā ar darbiniekiem. – Kādēļ nodarbinātie ļoti bieži slēpj darba vietās notikušos negadījumus? D.Šteina: – Baidās zaudēt darbu. Cilvēks izsver, ko viņš var iegūt, ko zaudēt. A.Bitainis: – Bet ir jau situācijas, kad darba devējs par to neuzzina. Darbinieks varbūt meistaram pasaka, ka kļuvis slikti. Mašīnā iekšā un uz mājām prom. Nākošajā dienā nav darbā, zvanām un atklājas, ka darbinieks jau slimnīcā un iedota darba nespējas lapa. J.Suseklis: – Jā, tas tā varētu būt, bet darbinieks taču pēc divām nedēļām tomēr to lapu atnesīs, un tur rakstīts, ka bijusi trauma darbā. Es nesaprotu šos cilvēkus, kuri kokapstrādes uzņēmumos zāģē nost pirkstus, rokas un tad vēl melo. Kas ar viņiem notiks tad, kad pirkstu nebūs vai tie nelocīsies? Nevienam darba devējam tādi strādnieki nebūs vajadzīgi. Un šādi gadījumi ir bijuši. V.Tabūns: – Arī mazajās celtniecības firmiņās būvnieki bieži uzskata, ka tas, kas noticis ar viņiem, nav darba trauma. Gan jau pāries… Varbūt darba devējs sākumā kaut ko iemaksās, VSSA kaut ko samaksās, bet darbinieks var zaudēt rehabilitāciju, ja negadījums nav izmeklēts kā darba trauma. D.Šteina: – Bet strādnieki jau bieži nemaz nezina, ko var zaudēt. Arī es nezināju. Man pat nebija ne jausmas par rehabilitāciju darba negadījumos cietušajiem. Sabiedrībā neesam informēti par to, kas mums pienākas. J.Suseklis: – Mums katru dienu uz biroju zvana cilvēki un jautā, konsultējas. Un tas ir labi. Bet dažkārt nākas atzīt, ka cilvēkam palīdzēt vairs var tikai tiesa un liecinieki. – Kam nākotnē darba aizsardzībā būtu jāmainās? A.Ancītis: – Lai visi līdzekļi, kas tiek ieguldīti darba aizsardzībā, tiktu izmantoti, reāli domājot par šo sfēru. Lai sakārtotu tādu ražotni, kā mūsējā, nepieciešami ļoti lieli finansiālie līdzekļi. Baidāmies, ka tuvākajā laikā 150 cilvēki varētu zaudēt darbu. D.Šteina: – Kad slēdzu darba līgumu, par riskiem nedomāju. Bet laikam jau visvairāk pietrūkst informācijas par šiem jautājumiem. Un, ja reiz darba vietā ir tāds amats kā darba drošības speciālists, viņam jādarbojas ne tikai mirklī, kad kaut kas jau noticis, bet visu laiku. Šobrīd jūtu, ka ļoti daudzi kolēģi no manis piedzīvotā un pārdzīvotā uzzina daudz jaunas un noderīgas informācijas. Skaidrs, ka tās visu laiku trūcis. A.Bitainis: – Jebkuram kolektīvam ir iespēja izvirzīt savu uzticības personu, tur nemaz nevajag darba devēju. Savā darba vietā es esmu uzticības persona, strādnieki, ja nepieciešams, nāk un izrunājas. Mums pat ir izveidota speciāla kastīte, kurā strādnieki anonīmi var iemest jautājumus vai replikas. Galvenais, lai veidotos kontakts. J.Suseklis: – Viņi pie tevis nāk tāpēc, ka tu pēc tam kaut ko dari. Bet ir jau darba vietas, kurās var runāt vai nerunāt, tāpat nekas nenotiek. Pie tam darba aizsardzības speciālistam jābūt pēc brīvas gribas, nevis amatam kā plecos uzliktam slogam. Jo šajā jomā ir ko darīt no rīta līdz vakaram. Vēl viena lieta, ko vēlos piebilst – brīvdienās internetā izlasīju visu par darba aizsardzības organizēto sistēmu Krievijā un nonācu pie slēdziena, ka mēs esam vēl bērnu autiņos. Tur ir mācības, katrai darba vietai atestācija, trīs mēnešos reizi ir atkārtota instruktāža pie datoriem un ar plakātiem. Bet mums uz galda darba devējs uzmet makulatūras kaudzi un pēc piecām minūtēm darbiniekam liek parakstīties. – Vai plānotie bargie sodi par darba aizsardzības un drošības jautājumu neievērošanu kaut ko krasi varētu nākotnē mainīt? J.Suseklis: – Ja šobrīd sodus likām no lata līdz piecsimt, tad tagad sodi būs daudz, daudz bargāki. Ja darba devējs nespēs tūkstoš latus soda naudu samaksāt, būs bankrots. Bet nekas arī jaunajos noteikumos nav tik traks, ka jāņem šņore, ziepes un jāiet kārties. Vienkārši jāsakārto elementāras lietas. V.Tabūns: – Šie noteikumi mums spēkā ir jau piecus gadus. Un sakiet, kurš, piemēram, neatļaujas neievērot ceļu satiksmes noteikumus piecus gadus? Nu ievēro! Un katru dienu! Šie noteikumi, kas skar arī darba drošību, ir tieši tādi paši. Tad kas par problēmām? A.Bitainis: – Bet vienmēr jāatceras arī cilvēciskais faktors. Cilvēks var būt sagatavots darbam par simts procentiem, bet nekad neielīdīsim otra ādā, lai saprastu, kā viņš jūtas un kas ar viņu atgadījies. Tā ka nedomāju, ka pienāks mirklis, kad vispār nebūs nevienas darba traumas. J.Suseklis: – Nobeigumā vēlos teikt, lai darba devēji tomēr padomā par šīm lietām. Ja ikdienā uzņēmējs no VDI vēl spēj noslēpt kādu neizdarību, tad darba vietā notikuša nelaimes gadījuma situācijā viņam jārēķinās, ka lieta būs pavisam nopietna. Un tad gan darba devējs zinās visu, ko nav izdarījis, kur viņam sitīs un kāpēc sitīs…
Komentāri