Plašsaziņas līdzekļos, filmās un arī ikdienas sarunās aizvien aktuālāks temats kļūst noziegumi, korupcijas skandāli, kriminālās aprindas. Tik tikko laikrakstu pirmajās lappusēs lasījām par uzņēmēju slepkavībām, tagad jauna ziņa ir par jaunieti, kurš miris no narkotiku pārdozēšanas, tāpat sekojam līdzi jaunumiem pazudušo bērnu meklēšanā un bērnu slepkavībām. Nereti rodas jautājums – vai tiešām sabiedrībā notiek tik daudz negatīva, cik tas tiek atspoguļots presē,
un ja tā, tad kādēļ.
Pagājušajā nedēļā Cēsīs, viesnīcā Kolonna Hotel norisinājās diskusija “Vai sabiedrības kriminalizēšanās?” Uz diskusiju, ko organizēja Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā un Cēsu centrālā bibliotēka sadarbībā ar Valmieras Europe Direct informācijas punktu, ieradušies bija ap 50 interesentu.
Diskusiju vadīja un par dažādiem jautājumiem aizdomāties aicināja filozofs Igors Šuvajevs, un savu viedokli par filozofiskiem, kā arī juridiskiem jautājumiem saistībā ar kriminalizēšanos, godīgumu, kā arī citām vērtībām un tendencēm izteica filozofe Māra Kiope un jurists Arvīds Dravnieks.
Domājot par jautājumu, vai notiek sabiedrības kriminalizēšanās, M.Kiope kā zīmīgu atcerējās interviju ar politoloģi Ilzi Ostrovsku, kurā viņa uz jautājumu, vai Latvijā uz varu lielāks iespaids ir ASV vai Krievijai, atbildējusi, ka ne vienam, ne otram, bet gan kriminālajām struktūrām.
M.Kiope vērtē: “Kriminālo struktūru dzīvesveids agrāk bija noslēgts. Ir bijuši filologi, kuri pētījuši cietumnieku valodu, bet agrāk tā nepiesārņoja un nebija mūsu valodas sastāvdaļa. Vienmēr ir pastāvēju-šas robežas. Šobrīd valoda no tās vides ienāk tur, kur ir tukšums, kur nav notikusi pārvaldība virzienā, lai nostiprinātu un attīstītu kultūras tradīcijas.
Lielā mērā tas notiek tādēļ, ka tas sasaistās ar mūsu dzīvi. Tādēļ šie vārdi vairs nešķiet svešatnīgi. Taču jautājums ir dziļāks – kādēļ arī citur pasaulē, ne tikai postpadomju telpā, tiek runāts par to, ka ir tāda veida noziegumi un ikdienas dzīvē sastopamas parādības, kas agrāk nebija. Ja nenotiek likuma pārkāpšana, tad balansēšana uz likuma pārkāpšanas robežas gan.”
M.Kiope aicināja arī aizdomāties par to, kādēļ daudzviet tiek ieviesti ētikas kodeksi: “Vairs nav pašsaprotams, piemēram, ka darba vietā nevajag radīt sliktu gaisotni. Izrādās, ka tas ir jānoformulē ētikas kodeksā, lai cilvēku kaut kā sauktu pie atbildības un sodītu.
Mūsdienu pasaulē daudzi izvēlas gūt peļņu un varu, pārkāpjot ne tikai morāles, bet arī likuma normas. Tirgot narkotikas, ieročus ir neētiski un arī pretlikumīgi, bet tas ir
veids, kā iegūt grandiozu peļņu, nevis no rīta līdz vakaram sūri grūti strādājot.”
M.Kiope turklāt norāda, ka ļaunums, kas agrāk tika uztverts kā individuāla parādība, nu guvis organizētu formu. Arī pāvests Jānis Pāvils II esot lietojis terminu grēka struktūras, kas nozīmē, ka sabiedrībā ir grupas, kuras pārkāpj morāles un arī likuma normas, turklāt pavedina vai rada apstākļus, lai to darītu arī citi. M.Kiope kā piemērus min gadījumus, kad jauniešiem tiek tirgots alkohols, ļauts ieiet spēļu zālēs.
„Reiz man bija diskusija ar kādu mācītāju, kurš teica – tu taču saproti, ka ļaunums ir pastāvējis vienmēr. Jā, bet ir starpība, vai sabiedrībā tam plaši tiek atvērtas durvis, kā lielā mērā ir pie mums, vai tiek darīts viss, lai ļaunuma menedžēšanas iespējas būtu mazākas,” vērtē M.Kiope.
A.Dravnieks uzskata, ka liela ietekme ir juku laikiem 90. gados, kad sabiedrībai nācās sastapties ar dažādiem izaicinājumiem, un kā pašu nepatīkamāko, kas neraisa cēlu rīcību, viņš vērtē naudu un mantu.
„Nedomāju, ka notiek vairāk izvarošanu, zādzību un citu noziegumu. Policija, protams, varētu strādāt labāk, bet arī padomju laikos milicija nemaz nestrādāja tik labi. Tas bija mīts. Cilvēkiem šodien ir vairāk izaicinājumu un iespēju, bet mazāk atbildību kontrolējošas lietas. Tādēļ arī notiek tas, ko filozofe jūt kā ļaunuma uzplūdus. Tomēr visu ar likumu noteikt nav iespējams. Vairāk būtu jābalstās arī uz apzinīgu sevis ierobežošanu,” spriež A.Dravnieks, vērtējot, ka Latvijas sabiedrības atgriešanās demokrātijā notikusi laikā, kad pašai demokrātijai „bija problēmas”. A.Dravnieks skaidro, ka Rietumu demokrātija, kurā dzīvojam, būtībā ir patērētāju sabiedrība, kurā lielai daļai svarīgākais ir vairāk nopelnīt.
A.Dravnieks turklāt vērtē, ka problēmas meklējamas vērtību sistēmā: „Šobrīd durvis ir vaļā, un katrs pats var veidot savu vērtību sistēmu. Arī ģimenēs vairs nav laika parunāties ar bērniem, viņus nereti audzina internets.”
Diskusijā turklāt tika aktualizēts arī būtiskais jautājums par ierēdņu, arī policistu izglītības līmeni. A.Dravnieks norādīja, ka noteikti ir jāpilnveido civildienests, lai tas būtu izglītots. Jurists atzina, ka ierēdņiem, piemērojot likumus, būtu jāspēj izjust, kā mainījusies sabiedrības izpratne par taisnīgumu, turklāt arī jāspēj likumus gan piemērot taisnīgi, gan izskaidrot indivīdam, kādēļ pret viņu ir tieši tāda rīcība.
Diskusija, kurā aktīvi iesaistījās arī klausītāji, notika Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā 2007. gadā aizsāktā diskusiju cikla “Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas” ietvaros. Europe Direct informācijas punkta Cēsīs vadītāja Ineta Kļaviņa atzina, ka šādas diskusijas par aktuālām problēmām un tendencēm ir svarīgas. I.Kļaviņa vērtē, ka kriminalizēšanās un netaisnīgums Latvijā ir aktuāla problēma, par ko ir jārunā un kurai ir jāmeklē risinājumi, kā arī veidi, kā katrs indivīds var ietekmēt notiekošo.
Komentāri