Ir noticis citādi
Vai esat kādreiz pēc vecāku sapulces
vaicājuši audzinātājai, kad būs nākamā, cerībā drīzāk satikt bērna klasesbiedru vecākus, padiskutēt ar viņiem un skolotāju? Droši vien ne. Varbūt jūs tāds jautājums pagalam izbrīnīs, jo vecāku sapulces uztverat kā apgrūtinošu pienākumu un apdomājat no tām atteikties, līdzko bērns būs paaudzies un mācīsies vecākajās klasēs.
Taču Cēsīs ir piemēri, ka notiek arī citādi. Vecāki, satiekoties skolā, atraduši tik saistošus tematus un interesantus sarunu biedrus, ka par vecāku sapulcēm tagad domā to labāko. Ir vērts par šo pieredzi pastāstīt, lai iedvesmotu ne tikai vecākus, bet galvenokārt pedago-gus cerībā, ka viņi aizdomāsies par mūsdienīgām metodēm, kā meklēt kopēju valodu pieaugušo vidū, lai rūpētos par bērnu audzināšanu.
Vecākus uzņem kā viesus
Cēsu pilsētas pamatskolas sākumklašu pedagogi savulaik iesaistījās izglītojošā projektā „Roku rokā bērnu atbalstam” un tā gaitā nonāca pie idejām, kā modernizēt vecāku sapulces.
„Gaidot vecākus ierodamies skolā pēc darbā aizvadītas dienas, īpaši piedomāju pie atmosfēras radīšanas,” stāsta skolotāja Ausma Klētniece. Vecāki nejūtas īpaši ērti, ja tāpat kā bērni tiek sasēdināti solos un priekšā ierauga
visgudru skolotāju, kurš stundas garumā tur runu. To ielāgojuši un praksē jau izmēģinājuši Cēsu pilsētas pamatskolas sākumklašu skolotāji. „Ja kādu gaidām ciemos, mēs taču parūpējamies, lai viesis labi justos, lai saprastu, ka ir mīļi gaidīts. Lai to panāktu, nav jādara nemaz tik daudz. Arī pieaugušie, tāpat kā bērni, priecājas kaut vai par mazu, bet personīgu uzmanību,” teic A. Klētniece. „Rudenī es katram viesim dāvināju pa ābolam un pievērsu viņu uzmanību tiem. Lai gan āboli izskatās tik vienādi, tomēr katrs ar kaut ko atšķiras. Tā it kā nevilšus sākās vecāku saruna par bērniem – lai gan vienāda vecuma, bet tik atšķirīgiem. Tā pārauga saistošās diskusijās.”
Skolotāji pratuši atrast dažādus veidus mazas uzmanības izrādīšanai. Vecākiem dāvināts arī pa konfektei, kas ar smaidu pieņemtas, kartīte ar Ziemassvētku novēlējumu, klasē atmosfērai skanējusi mūzika, aizdedzināta svece. Lai mazinātu skolas oficiālo atmosfēru, skolotāji pārkārtojot klases telpu, lai tā neatgādina mācību stundu.
Līdzīga audzināšanas pieredze
„Es ievēroju, lai katrs no vecākiem, kurš izbrīvējis laiku, atnācis uz skolu ar savu domu, tiktu arī pie vārda,” uzsver Elvīra Bērziņa. „Tie laiki, kad sapulcēs vecāki bija spiesti klausīties galvenokārt negatīvu informāciju par klasi vai savu bērnu, pie mums ir pagājuši.” Krājot idejas sarunu tēmām, pedagogi atskārtuši, ka vecāki visvairāk alkst izrunāties ar cilvēkiem, kuriem ģimenē ir līdzīga audzināšanas pieredze. Kur gan vēl labāku iespēju atrast, kā satiekoties ar citu skolēnu vecākiem! Šajā satikšanās reizē pedagogi bijuši vidutāji, arī vienkārši sarunu biedri, kuri, tāpat kā citi, meklē audzināšanas problēmu risinājumus.
Lai pieaugušo sarunas labāk raisītos, klasē radītas iespējas domubiedru grupu veidošanai. Šaurākā lokā vieglāk atraisīties vai izteik-ties. Audzinātājas un skolas sociālā pedagoģe pirms sapulcēm veltījušas laiku, lai izzinātu tēmas, par kurām vecākiem šķistu svarīgi parunāt. „Diskusijas veidojas pilnīgākas, ja tajās iesaistās kā mātes, tā tēvi. Diemžēl daudzi tēvi ir ļoti aizņemti darbā vai pat devušies peļņā projām no ģimenes,” nopūšas A. Klētniece.
Sapulcē valda jautrība
Īpašas sarunas vedas, ja vecāki jūt bērna klātbūtni. „Es sapulces dienā bērniem lūdzu atstāt somas skolā,” savu plānu atklāja jaunāko klašu skolotāja Elita Bujāne. „Kad sanāca vecāki, aicināju viņus iejusties matemātikas un rokdarbu stundās, lai rastos priekšstats, kas klasē notiek, kad mazuļiem skolotājs uzdod darbiņu. Bija tik aizkustinoši vērot, jo pieaugušo reakcijas neko daudz vis neatšķīrās. Tāpat kā mazie, arī vecāki, neatraduši somā rakstāmo vai līmi, centās to aizņemties vai prasīt skolotājai. Jautrība klasē sita augstu vilni, bet varbūt kāds no vecākiem aizdomājās, ka sen nav bērnam nopircis līmi.”
Skolotāji jaunas atklāsmes vecākiem sagādājuši, arī anketējot. Vispirms bērnus par to, kādas filmas un grāmatas viņiem patīk, ko vēlētos darīt kopā ar vecākiem. Pēc tam šos pašus jautājumus par bērnu uzdodot klases sapulcē. Rezultāti izrādījušies pārsteidzoši. Vecāki atklājuši, ka līdz galam nepazīst bērnus, lai gan viņi vēl ir maziņi un atvērti, mācās tikai sākumklasēs.
Konspektē veiksmīgu scenāriju
Veiksmīgās sapulces Cēsu pilsētas pamatskolā ne tikai vadītas, bet arī konspektētas, lai arī citiem pedagogiem būtu, kur smelties pieredzi, kā mazināt pieaugušajos skepsi, ļaut atvērties un runāt par sajūtām, atrast
klasesbiedru vecākos domubiedrus.
„Pēc šādām sapulcēm nav saņemta neviena negatīva atsauksme. Skaidrs, ka turpmāk šie vecāki gaidīs no skolas tikai interesantas sapulces un nekādā ziņā negribēs atgriezties pie pavisam tradicionālām,” spriež E.Bērziņa.
Ne skolotāji, ne vecāki situāciju vienā dienā
nemainīs. Pieaugušie vēl ilgi skeptiski vērtēs vecāku sapulces un skolu. Iespējams, daļu no vecākiem pat baidītu doma, ka skolā viņus lūgtu runāt atklāti par audzināšanas jautājumiem. Galu galā mūsdienu bērnu vecāki ir auguši padomju gados, ar bloķētām emocijām, viņi mācās vairāk runāt par jūtām.
Komentāri