Kāda mācītāja sprediķī reiz lasīju: “Laulība un ģimene ir Dieva radīta aizsargjosla, lai iegrožotu egoistiskas ambīcijas un cilvēka “es” patvaļu un agresīvo vēlmi padarīt otru tikai par savu dziņu apmierināšanas līdzekli. Laulība ir Dieva radīts ietvars sievietes un vīrieša kopdzīvei.”
Vīrietis un sieviete viens otram “jā” vārdu dod gan baznīcās, gan dzimtsarakstu nodaļā, bet – vai vieta ir izšķiroša, jo tiek šķirtas gan vienas, gan otras laulības. Tātad, noteicošais ilgai un laimīgai kopdzīvei acīmredzot ir kas cits. Vai kristīgas ģimenes stiprums atšķiras no nekristīgas? Nolēmu pārrunāt šos jautājumus ar kristiešu ģimeni, Dagniju un Māri Ozoliem. Abi iepazinās Cēsu sv. Jāņa draudzē, pirms četriem gadiem deva laulību solījumu un šobrīd audzina meitu Terēzi Dārtu, kurai pavisam drīz būs gadiņš.
Sarunā nonācām pie secinājuma, ka veidot ģimeni – tā ir Dieva gribas pildīšana, un nav svarīgi, vai laulība slēgta baznīcā, vai dzimtsarakstu nodaļā.
“Var gadīties, ka dzimtsarakstu nodaļā slēgtā laulība pat būs stiprāka, jo Dieva priekšā visi esam vienādi. Visam pamatā ir solījums, ko cilvēki, stājoties laulībā, dod viens otram. Ja pie tā turies, viss kārtībā,” saka Māris.
Dagnija pārliecināta, ka laulībā vajadzīga nodošanās otram cilvēkam. To varbūt vieglāk saprast un īstenot kristīgā ģimenē. Jo kristīgs cilvēks nedzīvo sev pašam, bet Dievam. Laulībā jāapzinās, ka tā nav slēgta, lai gūtu labumu sev, bet lai dotu labumu otram. Pašos pamatos jau visas ģimenes ir līdzīgas, arī darbības principi vienādi, jo tāpat jārisina konflikti, jāpieņem lēmumi, jāveido attiecības, bet ja klātesošs ir Dievs, tas palīdz ģimenes mehānismam darboties labāk. Konfliktu gadījumā vispirms palīdzība jālūdz Dievam, lai Viņš dod pareizos vārdus, pareizos risinājumus, un tikai tad jāpieņem lēmums. Vai tas nozīmē, ka kristīgi laulātie strīdas mazāk? “Domāju, ka ne,” saka Māris, “bet atšķirība ir tā, šoreiz runāju tikai par savu pieredzi, ka mums vieglāk iziet no strīda.”
“Ģimenes pamatā ir uzticēšanās, neatkarīgi, vai ģimenē ir kristieši, vai nav. Galvenais, ka uzticamies viens otram, ka bērni var uzticēties saviem vecākiem un vecāki – bērnam. Ja vecāki dzīvos saticībā un uzticībā, bērnā šādas vērtības veidosies pašas no sevis, viņš tās nodos tālāk savā ģimenē,” saka Dagnija.
Gribēju uzzināt, ar ko kristīga ģimene atšķiras no laicīgās ģimenes. Māris norāda, ka galvenā atšķirība -kristīgas ģimenes centrā ir Dievs: “Ja uzskata, ka ģimene ir divi – vīrs un sieva, kristīgā ģimene ir trīs: vīrs, sieva un Dievs. No tā izriet pārējās atšķirības.”
Abi atzīst, ka viņiem ir uz ko paļauties, ir vēl viens stabilitātes pamats šajā laikā. Dieva klātbūtne ģimenei ir papildu avots, no kura ņemt spēku, lai tiktu pāri problēmām, kuras savā spēkā nevar pārvarēt. Tiesa, tas nenozīmē, ka kristīgā ģimenē viss ir vienkārši un viegli.
“Ikviena ģimene tomēr ir ievainojama, neaizsargāta, jo Sātans dara visu, lai ģimenes izjauktu. Jo īpaši viņš negrib redzēt stabilas kristīgās ģimenes, kam jābūt kā paraugam. Bet stabilitāti dod tas, ka cilvēki dzīvo laulībā un nešķiras, nevis ik pa laikam maina partneri,” uzsver Dagnija.
Māris piebilst, ka stabilā laulībā izaug stabilas personības, kas ir ļoti nepieciešams, domājot par sabiedrības nākotni. Jo bērni, kuri auguši šādā ģimenē, paši veidos stipras un stabilas ģimenes. Un to ienaidnieks negribot pieļaut.
“Ģimene ir sabiedrības pamats, bez tās veselīga sabiedrība nevar pastāvēt. Diemžēl jāteic, ka ģimeni kā vērtību ļoti sabojāja padomju režīms. Ārēji jau kaut kāda morāle eksistēja, bet nebija nekāda konkrēta atskaites punkta. Šobrīd mums atskaites punkts ir Dievs, tolaik nekā tāda nebija. Vērtības pazeminājās. Tagad, manuprāt, ģimene Latvijā joprojām netiek uztverta kā liela vērtība. Ļoti bieži tā tiek uztverta no patērētāja viedokļa. Ja kaut kas neapmierina, laulātie necenšas meklēt izeju, piestrādāt pie attiecību uzturēšanas, bet visu atmet un sāk no jauna. Un atkal viss ir labi, atkal ir iemīlējušies, skaisti, bet ģimenes pamatbūtība tiek degradēta,” uzskata Māris.
Cēsu sv. Jāņa braudzē Dagnija un Māris sākuši vēl kādu jaunu un noderīgu aktivitāti – rīkot pāru vakarus, kuros tiekas un pieredzē dalās ģimenes. Dagnija stāsta, ka sākumā viņai bijusi ideja par māmiņu vakariem, bet, pārrunājot šo ieceri ar mācītāja ģimeni, sapratuši, ka lielāka nepieciešamība ir pēc pāru vakariem. Jo sievietes nav jāskubina nākt un runāt par bērniem, daudz vērtīgāk nākt kopā ar vīriem un kopīgi darboties.
“Domāju, ka cilvēki apzinās, ka pie laulības jāstrādā. Neticu, ka kāds ļoti interesējas, kā tas jādara, lai gan ir literatūra. Bet kuram tad mūsdienās laiks lasīt! Pārsvarā tie ir amerikāņu izdevumi, bet labāk, ja paši latvieši var dalīties savā pieredzē, skatījumā uz vērtībām, attiecībām. Pāru vakari ir iespēja nākt kopā, kaut ko vairāk uzzināt, iegūt sev un pavadīt laiku sadraudzībā ar citām ģimenēm,” stāsta Dagnija.
Pāru vakaros viesojas mācītāji no citām draudzēm, lai dalītos pieredzē par dažādiem jautājumiem. Dagnija norāda, ka uz pāru vakariem var nākt ikviena ģimene, nav obligāti jābūt sv. Jāņa vai citā draudzē. Ja ir nepieciešamība pabūt kopā ar līdzīgi domājošajiem, visi laipni lūgti. Jo Latvijā nav ģimenes klubu, kur sanākt, satikties, lai runātu par ģimenes lietām.
“Kādam varbūt liekas, ka uz šādiem vakariem nāk ģimenes, kurām ir problēmas. Bet pat labās laulībās var kaut ko uzlabot, lai būtu vēl labāk. Nekad nav jāapstājas pie tā, ka tagad ir labi. Un, ja ir tik labi, tad vajag ar to dalīties, lai arī citi var sekot piemēram,” iedrošina Dagnija.
Nobeigumā vēl nedaudz no savulaik lasītā sprediķa: “Dievs, dibinot laulību, gribējis to guldīt mīlestības un uzticības apsolījumā, kas tiek dots liecinieku klātbūtnē un vieno laulātos. Tā nu laulība pastāv kā cilvēku eksistences forma un nevis katra privāta darīšana. Tā vienlaikus ir arī noslēpums, kuras jēga un svētība ir jāmācās pazīt visa mūža garumā. Ģimene cilvēkam arī dod patvērumu no skarbās pasaules, tās svētība pavisam noteikti ir savstarpējā mīlestībā, bērnu audzināšanā un priecīgajā atziņā, ka sieviete un vīrietis ir radīti viens otram un ka caur viņiem Dievs turpina radīt mūžīgas dvēseles.”
Komentāri