Latvijā savijušies kristīgo un tautisko Lieldienu rituāli. Līdztekus kristīgajiem, kā olu krāsošanai, Lieldienas pie mums nav iedomājamas bez šūpolēm un šūpošanās.
Folkloras avoti liecina, ka
šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot. Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējies daudz ļaužu. Tie savstarpēji sadziedājušies, mijušies olām, spēlējuši spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt bijis kalna galā, jo pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu.
Senāk meitas puišiem par šūpošanu
maksājušas ar olām, plāceņiem, pat adītiem cimdiem vai zeķēm. Mūsdienās gan par izšūpošanu vairs neko nedāvina, bet šūpoles un šūpošanās Lieldienās ir gandrīz katrā lauku sētā, noteikti katrā pagastā un daudzviet pilsētās parkos. Pie publiskām šūpotnēm veidojas pat rindas, grib izšūpoties gan lieli, gan mazi, lai izbaudītu seno rituālu, kuram ir arī praktisks nolūks, proti, ticējums taču vēsta, ka Lieldienās jāšūpojas, lai vasarā odi nekož.
Sagatavojusi Arita Lejiņa
Komentāri