Tie, kuri apmeklē Āraišus un tuvāk iepazīst apkārtni, noteikti nofotografējas arī pie Zviedru priedes, kas atrodas “Buliņu” īpašumā 150 metrus uz ziemeļiem no Āraišu dzirnavām.
“Tie, kuri atbrauc, jau ceļvežos ir lasījuši un steidzas ieraudzīt. Ja bariņā ir bērni, grib uzkāpt kādā zarā, lai nofotografētos. Kad bija Drabešu internātskola, tās bērni labprāt gāja pie priedes, kāpa kokā,” pastāsta “Buliņu” saimniece Ruta Vanaga.
Priede netālu no mājas augusi mūžam, R.Vanagas bērnībā tai neviens uzmanību nav veltījis. Skolā gan stāstīts, ka tā ir Zviedru priede. Un, protams, teika. 1701. gada 28. jūnijā Zviedrijas karalis Kārlis XII ar saviem pavadoņiem bijis Cēsīs un caur Āraišiem devies tālāk uz Nītauri un Koknesi. Toreiz gar priedi veda Cēsu ceļš. Āraišos karalis esot atpūties, apsēdies uz liela akmens un uzrakstījis vēstuli māsai uz Zviedriju. Ir nostāsts, ka karalis turpat iestādījis arī priedīti “ar saknēm gaisā” – tagadējo tā saukto Zviedru priedi. Akmens, uz kura sēdēja karalis, padomju laikā esot iemūrēts Drabešu internātskolas pamatos.
Āraišu Zviedru priede ir tikai viena no nedaudzajām Vidzemē. Par ceļmalās augošajām priedēm līdzīgs stāsts ir arī Rietumigaunijā un citviet Vidzemē. Novadpētnieks Gints Skutāns atgādina, ka zviedru karavadoņi, no Vidzemes projām ejot, stādījuši šos kokus ar saknēm gaisā, teikdami: “Ja priede augs, tad zviedri nāks atpakaļ.” Un, tā kā koki vienmēr ieaug, zviedri vienmēr arī atgriežoties. Viņš vērtē, ka ar zviedriem gan esot jāsaprot nevis tautība, bet vietējo zemnieku skatījums uz militārajām norisēm – kariem, kuri dzelzs laikmetā un viduslaikos vienmēr atkārtojās. Līdz ar to šis zviedru karavadonis (karalis, virsnieks, ģenerālis u.c.) ir uztverams kā alegorisks karu simbols, kas apzīmē no rietumiem atnākušo kungu kārtu, kas pēc tautības var būt zviedru, dāņu, sakšu vai vācu.
“Kolhozs, lasot no lauka akmeņus, tos saveda pie priedes. Koks pie tiem jau pieradis. Lielā vējā kāds zars nolūst, bet vairāk neuzdrošinās. Pirms dažiem gadiem vasarā pie mājas liepā un ozolā iespēra pērkons, bet priedē, kas pārdesmit metrus tālāk un viena uzkalniņā, ne,” pastāsta Ruta Vanaga un uzsver, ka koks aizvien aug. Pēc pēdējiem mērījumiem, kas veikti pirms vairākiem gadiem, priedes apkārtmērs ir 1,95 metri, augstums – 10,5 m, vainaga projekcija 110 kvadrātmetri, bet zari sasniedz 8,3 metru garumu. Jaunākā informācija dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” liecina, ka tās apkārtmērs ir divi metri. Āraišu Zviedru priede ir dižkoks – dabas piemineklis.
“Savulaik bija atbraucis dabas pētnieks Guntis Eniņš, viņš gan atzina, ka priedei nav tik daudz gadu, lai tā atbilstu leģendai,” pastāsta Āraišu vējdzirnavu saimniece Vineta Cipe. Viņa atklāj, ka pirms gadiem astoņiem savā pļavā iestādījusi pāris zviedru priedes stādus, taču aug priede kā priede. Taisna pretim debesīm.
Kā izpētījis G.Skutāns, zviedru priedes ir parastās priedes. Tās augušas savrupi un teju vienmēr ceļa malā. Priedes Latvijas klimatā var izaugt līdz pat 45 metrus augstas un sasniegt 400 gadu vecumu, bet zināmos gadījumos pat pārsniegt 450 gadus. Augot klajā vietā bez sānu apēnojuma, priedes neizaug slaidas, tās stumbra forma kļūst zema un nesimetriska – raukta.
Mūsdienās leģendas neceļo no mutes mutē, bet tas nenozīmē, ka tās nerodas. Visbiežāk kāds piedzīvojums, izjūtas dzīvo atmiņās. Pazīstamā arheoloģe Zigrīda Apala 1966.gadā ieradās Āraišos, dzīvoja “Buliņos”. “Lauku ceļš uz dzirnavām un ceļa malā gleznaina priede. Tā ir brīnišķīga ainava. Jaukos vakaros es ar Jāni, Ruta ar Andreju devāmies pastaigās pa ceļu. Dziedājām, priecājāmies par saulrietiem. Piestājām pie priedes. Kad cauri zariem skatās debesīs, tas ir kas brīnišķīgs,” atmiņās kavējas Z.Apala un uzsver, ka Āraišu Zviedru priede ir neatņemama Āraišu ainavas daļa.
Komentāri