Starptautiskā žūrija vakar nosauca tās četras Latvijas pilsētas, kuras rekomendē izvirzīšanai Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 statusa iegūšanas nākamajai atlases kārtai. Diemžēl Cēsis nav to vidū. Otrajai kārtai žūrija lēma virzīt lielās pilsētas jeb valstspilsētas, kā tagad tās sauc, – Daugavpili, Jūrmalu, Liepāju un Valmieru.
Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks, Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta darba grupas vadītājs Atis Egliņš – Eglītis, sazvanīts tūdaļ pēc lēmuma paziņošanas, nenoliedza, ka nedaudz ir žēl par šādu iznākumu, bet tādas ir sacensības: “Jebkuru pilsētu uzskatīju par ļoti nopietnu konkurentu, nedzīvoju pārliecībā, ka esam pārāki. Ikviena bija konkurents, un rezultāts jāpieņem, kāds ir. Mēs izdarījām visu, lai Cēsis prezentētu par 100 procentiem. Redzam, ka visas četras ir lielās pilsētas, un šobrīd nezinām, vai tā tikai sakritība, vai tāda ir žūrijas pieeja. Visticamāk, tuvākajā laikā saņemsim plašāku izvērtējumu, kur varēsim iepazīties ar argumentiem, kāpēc rezultāts ir tieši šāds.”
Jau rakstīts, ka šogad konkurence bija liela, uz titulu pretendēja deviņas Latvijas pilsētas: Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Liepāja, Ogre un Valmiera. Šonedēļ attālinātā tiešsaistes formātā notika priekšatlases prezentācijas, kurās Latvijas pilsētas iepazīstina ar savu pieteikumu un programmu starptautisko žūriju. Cēsnieki savu pieteikumu prezentēja no viduslaiku pils Mestra zāles, jo tieši no turienes nāk ideja par simbolu – zvaigzni, kas ir Cēsu grafiskā zīme šajā projektā.
Rezultātus tiešsaistes pasākumā paziņoja Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 žūrijas komisijas priekšsēdētāja Suvi Innile no Somijas. Savā uzrunā viņa atzina, ka žūrija uzklausījusi daudzus lieliskus stāstus no visas Latvijas: “Mums bija privilēģija uzzināt par pilsētām, to līdzīgajām un atšķirīgajām rakstura iezīmēm, saprast, kādi ir to grūtākie pārbaudījumi, kādas stiprās puses, kādi sapņi un ambīcijas. Es ceru, ka ikvienai pilsētai būs iespēja šīs ieceres realizēt neatkarīgi no konkursa rezultāta, jo pieteikumu kvalitāte bija augsta. Lēmumu pieņēmām, balstoties uz sešiem vērtēšanas kritērijiem: ieguldījums ilgtermiņa stratēģijā, Eiropas dimensija, kultūras un mākslas saturs, izpildes spēja, sabiedrības iesaiste un pārvaldība. Savā izvērtējumā balstījāmies uz to, kurai pilsētai ir slēptais potenciāls uzvarēt un iegūt Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu.”
Rezultāti rāda, ka žūrijas izvēle bijusi arī ģeogrāfiska, nākamajā kārtā pa vienai valstspilsētai no Latgales, Kurzemes, Vidzemes, bet Jūrmala, lai arī oficiāli pieskaitāma pie Vidzemes, vairāk asociējas ar valsts centrālo daļu, galvaspilsētas tuvumu. Iespējams, ka sava artava Cēsīm tomēr varētu tikt, ja Valmiera vēlēsies paplašināt sadarbību. A. Egliņš – Eglītis, jautāts par sadarbības iespējām, saka, ka Cēsis ir atvērtas sadarbībai: “Mēs jau arī savā pieteikumā uzsvērām, ka šis nav stāsts par vienu pilsētu, bet par reģionu kopumā. Pieļauju, ka Valmierai nāksies domāt par plašāku piedāvājumu, arī kultūras infrastruktūras ziņā.”
Jautāts par iecerēm, kas ierakstītas Cēsu pieteikumā, A.Egliņš – Eglītis saka, ka tās nepazudīs: “Tagad jāievelk elpa un jāskatās tālāk. Kā teicu savai komandai, arī šāds var būt rezultāts, bet tāpēc jau šīs ieceres netiks noliktas malā. Mums jau ir atbalstīti vairāki sadarbības projekti ar esošajām Eiropas kultūras galvaspilsētām no Rumānijas un Vācijas, izveidojusies lieliska sadarbība ar Somijas pilsētu Oulu, kam šis gods būs 2026.gadā. Notiek sadarbība ar Kauņu, kas būs Eiropas kultūras galvaspilsēta nākamajā gadā, un Tartu, kam šis gods 2024.gadā. Esmu pārliecināts, ka daudzas ieceres realizēsim, arī neesot Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā.”
Atgādināsim, ka Cēsīm šis bija jau otrais mēģinājums tikt pie šī titula. Pirmo reizi tas bija 2014.gadā, kad par Eiropas kultūras galvaspilsētu kļuva Rīga. Arī A. Egliņš – Eglītis ir pārliecināts, ka apstāties nedrīkst: “Sacensība par titulu nākamajā uzsaukumā, kas varētu būt pēc kādiem desmit gadiem, sākas šobrīd.
Komentāri