Dzērbenē pirmoreiz tik kuplā pulkā satikās cimdu adītājas no visas Latvijas.
“Jettes Cimdu dienas Dzērbenē” lika mērot ceļu arī no Jelgavas, Talsiem, Alūksnes, Dobeles, Ludzas, lai iemācītos ko jaunu, dalītos pieredzē un parādītu radošo varēšanu. Un arī pabūtu Latvijā pazīstamās adītājas Jettes Užānes dzimtajā pusē.
“Rīkojot Jettes Cimdu dienas, bija svarīgi, lai adītājām būtu iespēja piedalīties meistarklasēs, kuras vada labākie un zinošākie meistari, lai ir sarunas, pieredzes apmaiņa, lai var iegūt jaunas zināšanas. Un ir arī īpaša izstāde,” stāsta kultūrnotikuma rīkotāja, Jettes Užānes mantojuma glabātāja Elīna Apsīte un piebilst, ka divas dienas paskrēja ātri. Par to, ka bijis interesanti un noderīgi, liecināja kaut vai tas, ka vēl svētdienas vēlā pēcpusdienā neviens nesteidzās mājās.
Piektdienas pēcpusdienā interesenti satikās Jettes Užānes “Lejniekos”. Māksliniece, lietišķās mākslas eksperte Baiba Vaivare stāstīja par etnogrāfiskā cimda adīšanas tradīciju, latvisko krāsu izjūtu un rokdarba kultūru, bet latviešu etnogrāfisko zīmju pētnieks, mākslinieks Valdis Celms par cimda mitoloģiju un raksta sakrālo nozīmi. Adītājas atzina, lai arī cimdus ada gadiem, tomēr tik maz par tiem zina.
“Paņemot rokās cimdu, pēc rakstiem var saprast, kad tas tapis, kādas ietekmes no citām tautām. Cik mums ir dažādi cimdi! Šoreiz latviešu cimdu rakstus skatījām plašākā kontekstā,” pastāsta E.Apsīte un piebilst, ka vakara gaitā raisījušās gan praktiskas, gan filozofiskas sarunas.
Nākamajā dienā meistare Baiba Pilāne pils pagalmā vadīja meistarklasi “Dažādi interesanti cimdu valnīši. Praktiski padomi arī adītājiem iesācējiem”, bet Ineta Krastiņa atklāja Jettes Užānes cimdu rakstus un adīšanas paņēmienus. Adatas skanēja visu dienu, kaut dažbrīd kādai adītājai valdziņš ķērās, citai neizdevās noķert, visas bija gandarītas par iespēju pamēģināt.
Latvijas adītājas bija aicinātas piedalīties izstādē “Ko stāsta Tavs cimds?”. “Jette Užāne nebija tikai adītāja, arī stāstniece. Cimds nav tikai cimds, tas līdzi nes stāstu, ko zina tikai adītāja. Izstādē katra meistare izstāsta arī savu stāstu, vai nu kā cimds tapis, vai kādas domas, asociācijas, kā kāds notikums tajā ieadīts. Adītājas atzinās, ka noadīt cimdus ir vieglāk nekā izstāstīt stāstu,” atklāja Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, uzsverot, ka šajā izstāde audējām bija iespēja radoši izteikties, paspēlēties ar krāsām, ieadīt domas, neturoties pie tradicionālajiem cimdu rakstiem.
Izstādei cimdu pārus atsūtīja 57 meistares un arī iesācējas. Vairākas trīs, pat piecus pārus. “Izstāde nav tikai skatīšanās. Pie katra cimdu pāra ir adītājas stāsts. Vairākas adītājas cimdos ieadījušas Jettes cimdos redzamos taureņus, sunīšus, eglītes. Izstāde pilī ir ļoti interesanti, mākslinieciski iekārtota. Katrs cimdu pāris ir īpašs. Lūk, par šo adītāja saka: “Dzīvē sapnis piepildās, kļūst balts un tīrs. Cimds no tumši zilas līdz baltai joslai,” vērtē L.Rubena.
Izstādē redzami arī vecpiebaldzietes Vitas Elksnes un dzērbenietes Ērikas Mālderes cimdi. Vita trīs reizes dzīvē bijusi pie Jettiņas. “Vedu viņai kamoliņus. Ko visi pa skrandiņai savazāja, tas jau vien Jettiņai bija. Vedu viņai savus cimdus, abas pārbaudījām. Zīmēju eglīti, viņa lāva man to adīt, “ par pazīstamo adītāju atmiņās kavējas vecpiebaldziete. Par vienu no cimdu pāriem “Brūklenes purvā un rupjmaizes kārtojumā” Vita atzinusi: “Mana brīva rakstu, krāsu un garšu izvēle. Purvā jūtos kā mājās.”
Ērikas Mālderes “Pa-Stiprinātie cimdi Dzērbenes ziemas aukstajām dienām” tapuši kovida izslimošanas laikā. Tie adīti dziedot, izbaudot dzejas, mūzikas un mākslas sintēzi, tāpēc ir ilustrācija Imanta Kalniņa “Mīlas dziesmai” – “Bet es lūdzu, mīli mani, starp ogām, kas mētrās gail.
“Jette Užāne bija gobelēncimdu tehnikas aizsācēja. Saprotu, kā ir, kad gribas radoši izpausties, viņa prata cimdos ieadīja to, ko redzēja, juta, kādas izlasītas dzejas rindas, vai zināmas dzīves gudrības. Tradicionālajām adītājām, to izdarīt, nav viegli, bet ir jāļaujas, tad arī izdodas,” “Druvai” sacīja Ē. Māldere. Viņa kopā ar dzīvesbiedru, mākslinieku Aigaru Lenkeviču iekārtoja cimdu izstādi pilī. Tāpat kā pirms gada Jettes istabu, kas ir turpat blakus telpā.
Katra izstādes dalībniece saņēma rīkotāju un vērtētāju - tekstilnieces, cimdu pētnieces Baibas Vaivarse, tautas lietišķās mākslas ekspertes Lindas Rubenas, Tautas tērpu centra “Senā klēts” meistares Ziedītes Muzes un pasākuma idejas autores Elīnas Apsītes – atzinības.
“Jettiņa un viņas cimdi, un cimdu stāsti ir daļa no manas bērnības, patiesībā daļa no manis pašas. Tas veidojis manu gaumi, veidu, kā skatīties uz pasauli, manu priekšstatu par latvisku krāsu un kompozīcijas saskaņu,” sacīja E.Apsīte. Viņa interesentiem rādīja Jettiņas atstāto mantojumu un stāstīja viņas stāstus. Katram cimdu pārim savs. Un tā taču ir katrai adītājai. “Viņas mīļākā krāsa bija baltā. Tā latviešiem ir kas vairāk nekā tikai krāsa, arī tikums, skaistais, cēlais, mīļais. Baltajos cimdos slēpjas tautasdziesmas. Lūk, cimdi, kuros Jettiņa gribēja atgādināt skaisto, latvisko vārdu – dievgosniņa. Te Pumpura “Lāčplēša” cimdi, Baiba no “Pūt, vējiņi”,” atmiņās kavējās Elīna un uzsvēra, ka pazīstamā adītāja nevienu nepareizu valdziņu neatstāja, uzreiz izārdīja, jo citādi visu laiku būs jāskatās uz kļūdu.
Tikai retā Cimdu dienas dalībniece bija satikusi Jetti Užāni, iepazīstot viņas personību un dzīvi, ne viena vien radās pārdomas. “Ikviens pārliecinājāmies, grūti dzīvot ierobežojumos. Bet Jettiņa savā mājā, savā istabiņā nodzīvoja visu mūžu. Viņa nekļuva naidīga, neienīda pasauli, bet saglabāja dzīvesprieku un humoru, nekrita depresijā, atrada nodarbošanos. Ja viņa nevarēja tikt ārā no mājas, pasaule nāca pie viņas. Inteliģentākie Latvijas cilvēki brauca vienkārši parunāties un Valsts prezidents Guntis Ulmanis, nometies uz ceļa, pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni,” uz pārdomām rosina E.Apsīte.
Pirmā “Jettes Cimdu diena Dzērbenē”, ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, aizvadīta. E.Apsīte pārliecināta, ka nākamgad maijā ap Jettes dienu būs nākamās. Ar meistarklasēm, izstādēm un interesantām sarunām. Dzērbene var kļūt par vietu, kur tiekas radošās adītājas, jo tradicionālo cimdu adītājām ir savi pasākumi. E.Apsīte atklāj, ka top “Jettes cimdu grāmata”, kurā būs cimdu fotogrāfijas, tehniskais zīmējums un stāsti.
“Cimdu diena Dzērbenē var kļūt par notikumu, kas ierakstāms kalendārā. Tik kupli apmeklēts, saturā bagāts un skaists notikums noteikti ieinteresēs aizvien vairāk cilvēkus,” saka Dzērbenes tautas nama vadītāja Daina Šmite.
Komentāri