Gadskārtējā izstāde – gadatirgus “Izvēlies Piebalgu!” šajā reizē ne tikai priecēja ar amatnieku un mājražotāju labumu tirgu, goda mielastu, skanīgām melodijām un, protams, arī jaundzimušo piebaldzēnu sumināšanu, bet arī cēla godā dzimtu uzvārdus.
Tamdēļ arī piebaldzēnu iemīļotais runasvīrs Ķencis svētku uzrunā teica: “Šodien varēs ne vien tikt pie garda kumosa un izskanēs programma no mūziķiem, bet arī kultūras cilvēki ir metušies uz senatnības būšanu un izpētījuši, kā piebaldzēni tikuši pie saviem vārdiem un uzvārdiem. Arī es senos laikos esmu dabūjis vārdu, ko man iedevuši rakstnieki Kaudzītes. Ja tā labi padomā, tad uzvārda man nav un nevajag arī, jo visi tāpat zina, ka Ķencis ir runasvīrs, maisās lielās valdības darīšanās un amata būšanas pašas pie manis pienāk klāt. Skanīgāka vārda par Ķenci šajā Dieva pasaulē nav.”
Arī ilggadējais Jaunpiebalgas pašvaldības vadītājs, tagad Cēsu novada domes deputāts Laimis Šāvējs uzrunā teica: “Ir būtiski atcerēties mūsu vēsturi, tāpēc šī gada pasākuma tēma par uzvārdu došanu piebaldzēniem ir ļoti vērtīga. Uzvārdi, kas tika doti pirms 200 gadiem, daudzās dzimtās saglabājušies vēl šodien. Arī es varu lepoties ar savu uzvārdu, kuru mani senči astotajā paaudzē saņēma šeit pirms 200 gadiem un kuru tālāk nes mani dēli un mazdēli.”
Savukārt Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs atklāja: “Tā kā dzimtā no mammas puses ir visīstākie piebaldzēni, kas cēlušies no Piebalgas vidienes jeb Zelta kroga apkārtnes, kur mammas tētis bija krodzinieks, tad man ir siltas jūtas pret Piebalgu un piebaldzēniem. Izzināt sava uzvārda izcelsmi, savas dzimtas gaitas ir ļoti svētīgi, jo uzvārds ir tas, ko mēs nesam katru dienu, kas vieno dzimtu un ar kuru identificē daudzus un labus padarītos darbus.”
Pasākumā apmeklētāji varēja piedalīties konferencē “Uzvārdi un dzimtas Jaunpiebalgā”, kā arī izstādē “Monogrammas” skatīt vairāku paaudžu vērtīgo, unikālo pūralāžu saturu un noklausīties Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītājas Aijas Jansones lekciju “Monogrammu vēsture Latvijā”. Viņa atklāja, ka diezgan izplatītais priekšstats par iepriekšējo paaudžu sieviešu prasmi šūt ir aplams, ne katrai tas padevās – bija nepieciešama izpratne par dažādām izšūšanas tehnikām, kā arī šūpulī ielikts talants. A.Jansone: “Jo senāki ir darbi, jo sarežģītāki, smalkāki tie ir. Jo tuvāk mūsdienām, jo tie vienkāršāki.” Viņa arī dalījās savā redzējumā, ka daudzu dvieļu raksti, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir darināti trīs paaudzēs – sākotnēji tos izgatavojusi vecmāmiņa, tad mamma savas dzīves laikā tajā izšuvusi monogrammas, bet, kad bērnam skolā vajadzējis mācīties izšūt, dvielī iešūtas vienkāršas tematiskas puķītes vai putniņi.
Arī izstādes un lekcijas apmeklētāja Dzidra Rusova, “Druvas” uzrunāta, atklāja, ka viņas mamma izšuvusi dažādus darbus. Ļoti īpašs ir galdauts, ko Rusovas kundze glabā, to kara laikā līdz pusei paguva izšūt mamma, bet viņa, maza meitene būdama, cik labi vien mācēja, pabeidza: “Ļoti interesanti vērot šos darbus, daudzās mājās ir dvieļi ar skaistajiem uzrakstiem un mežģīnēm, tās ir arī manas atmiņas.”
Vakarā Jaunpiebalgas ev.lut. Sv.Toma baznīcā notika koncerts “Melanholiskais valsis”, kā arī muzikālais izbrauciens ar brāļiem Auzāniem un Jersikas kapelu četrās skanīgās dabas stihiju pieturvietās : zeme, ūdens, gaiss un uguns. “Izvēlies Piebalgu!” svētku organizatore Egita Zariņa atklāj, ka domājot, kā noritēt svētkiem, vakara daļai izvēlējušies koncertu, kas dodas pie cilvēkiem, pieturot četros dabas pieturas punktos – četrās dabas stihijās, kas ne tikai jau izsenis tautas dziesmās ir apdziedātas, bet arī visiem mūsu kopībā spēcinošas: “Sākotnēji šķita, ka varbūt šāds koncerta formāts nebūs izprotams, bet izdevās ļoti labi. Pēc koncerta skatītāji dalījās sajūsmā, pozitīvās atsauksmes turpina ienākt arī nu jau vairākas dienas pēc pasākuma. Apmeklētāji prasīja, vai arī turpmāk būs koncerti kādā no šīm vietām.” E.Zariņa vērtē, ka tieši dabas fons mūzikai devis īpašu skanējumu: “Daba ir visbrīnišķīgākā scenogrāfe, ir pārāka par to, ko var izdarīt un izdomāt cilvēks. Tur, kur ūdens un debesu zilums saplūst pie apvāršņa kopā ar rietošo sauli, visi dekori ir lieki. Mums atlika tikai baudīt. Esmu uzlādējusies no cilvēku smaidiem un labestības, tas dod jaunu enerģiju idejām un jaunai rosmei.”
Egita Zariņa atklāj, ka, ņemot vērā šī brīža situāciju, ilgi domāts, kā svētkiem noritēt: “Sameklēt formātu, lai ikvienam būtu iespēja izbaudīt un sajust svētkus, nebija vienkārši. Organizatoriski šī versija bija daudz sarežģītāka nekā pierastā, bet gandarījums daudz lielāks. Visa šī brīža situācija māca ieraudzīt daudz vairāk, nekā bijām paraduši līdz šim. Pateicoties manai lieliskajai komandai, kur katrs zināja savu darbu un plecu pie pleca to nesavtīgi veica, pasākumu bija iespējams radīt un realizēt. Mūsu galvenais mērķis bija, lai vairojas prieks, smaidi, labestība un, izbaudot svētkus, katram mūsu Piebalgas sajūta iekrīt dziļi sirsniņā un dod atziņu, ka Piebalga tiešām ir tāda īpaša vieta Dieva pasaulē.”
Komentāri